Amazone šķīvī 0
Atteikties no intensīvās lopkopības – tāda īsumā bija prasība, ko nesen (5. septembrī) Francijā publiskotā aicinājumā izteica pārsimt ievērojamu personu, tajā skaitā pētnieki, filozofi un skatuves mākslinieki, arī Izabella Adžani un slavenā dzīvnieku labturības aizstāve Brižita Bardo. Protams, gluži emocionālā līmenī sabiedrības reakciju izraisa tīmeklī nereti izplatītās ainas, kurās redzami apstākļi lopkautuvēs un milzu fermās. Tomēr jautājums ir teju visaptverošs, un tam piemīt, kā teikts aicinājumā, “ētiska, klimatiska, ekoloģiska, sanitāra un sociāla steidzamība”.
Bez intensīvās lopkopības nespējam
Izrādās, ka bez intensīvās jeb industriālās lopkopības vismaz pagaidām iztikt nevar ne pasaulē un Eiropā, ne arī pašā Francijā, kur saskaņā ar nozares datiem intensīvā veidā audzē 95% cūku un 83% vistu. Turklāt izmantojot ģenētiski modificētu, pārsvarā Dienvidamerikā ražotu lopbarību.
Nevalstiskās organizācijas – “Greenpeace” un Pasaules dabas fonds (PDF) – ceļ trauksmi par Eiropas Savienības industriālās lopkopības atkarību no ģenētiski modificētās sojas, ko ES dalībvalstis iepērk galvenokārt Brazīlijā (37% no ES patērētā kopējā sojas apjoma) un Argentīnā (attiecīgi 29%). Eiropieši, to nemaz nenojaušot, izlieto uzturā, pēc PDF aplēsēm, apmēram 60 kilogramus sojas gadā, jo tā tiek izmantota Eiropas fermās un zivaudzētavās, kuru produkcija nonāk uz patērētāju galda. Arī importētās gaļas apjomi varētu pieaugt.
Dienvidu koptirgus ienāk ES tirgū
Vasaras sākumā ES un “Mercosur” jeb Dienvidu kopējais tirgus (Brazīlija, Argentīna, Paragvaja un Urugvaja) beidzot panāca politisku vienošanos par brīvās tirdzniecības nolīgumu, kurš, kā paredzams, ratifikācijas procesā sastaps eiropiešu vēl asāku pretestību nekā provizoriski jau spēkā esošais līgums ar Kanādu. Kaut gan lauksaimniecības ražojumu eksportam uz Eiropu ir noteiktas kvotas, ES lopkopjus uztrauc konkurences saasināšanās, savukārt vides aizstāvji ir norūpējušies par vairākiem nolīguma aspektiem un par to, ka tas tiešā vai netiešā veidā veicinās postošas saimnieciskās darbības izvēršanu Amazones baseinā, kam šovasar bija piesaistīta vispārēja uzmanība meža ugunsgrēku ārkārtējā daudzuma dēļ.
Nav īpašu šaubu, ka to izcelsme lielā mērā saistāma ar lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības paplašināšanu, ierīkojot arvien jaunas ganības vai plantācijas. Valdība un valsts galva Žairs Bolsonaru visnotaļ atbalsta šo ekspansiju, bet ugunsgrēkus iztēlo par ierastu sezonālu parādību, ko varas nelabvēļi un nevalstiskās organizācijas izmanto kā ieganstu, lai ierobežotu Brazīlijas suverenitāti pār Amazones baseinu.
Interesanti – militārās diktatūras gados (1964–1985) esot bijusi izplatīta sazvērestības teorija, ka ārēji spēki grib nodot Amazoni ANO kontrolē. Tagad līdzīgi nodomi tiek īpaši piedēvēti Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Viņš, ja atceramies, G7 samita laikā kāra pie lielā zvana oficiālās Braziljas nostāju, piedraudēja bloķēt ES un “Mercosur” līgumu un ierunājās par starptautiska statusa piešķiršanu Amazonei, tādējādi savā ziņā ieliedams eļļu ugunī. Arī šajā sakarā diskusijas turpina raisīties, un ideja par Zemei izšķiroši nozīmīgu dabas resursu saglabāšanu kopējiem pūliņiem, kas prasītu zināmu starptautisku uzraudzību, nav jauna, taču praksē grūti īstenojama, jo meži deg un tiek dedzināti vai aiz saimnieciskiem apsvērumiem izcirsti tāpat Āfrikā, Sibīrijā un citviet.
Tropisko mežu mafija
Nevar nepieminēt “Human Rights Watch” (“HRW”) 17. septembrī publicēto ziņojumu ar daiļrunīgu nosaukumu “Tropisko mežu mafijas”, kas arī apsūdz Bolsonaru politiku un konstatē, ka lietus mežos operējošajiem “kriminālajiem tīkliem piemīt loģistikas kapacitāte koordinēt koku izciršanu, sazāģēšanu un pārdošanu, un tie algo bruņotus cilvēkus”, lai iebiedētu un dažos gadījumos nogalinātu “tos, kuri mēģina mežu aizstāvēt”. “HRW” secina, ka šogad no janvāra līdz augustam iznīcināto Brazīlijas lietus mežu platības salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu pieaugušas gandrīz divkārt un šis pieaugums aizņem teritoriju, kas ir ekvivalenta 640 000 futbola laukumu.
Taču pienāktos atzīt, ka vides aizsardzība sagādā milzu problēmas pat Brazīlijas kaimiņos esošajā Gviānā, kas ir Francijas aizjūras departaments un tātad pakļauts Eiropas Savienības jurisdikcijai (tur, starp citu, atrodas ES Kosmosa aģentūras kosmodroms). Tas nav ļāvis apturēt ne mežu izciršanu, ne nelegālo zelta ieguvi, kas piesārņo upes, nerunājot par drošības apdraudējumu, jo nelegālo zeltraču bandas reizēm nevairās iesaistīties bruņotās sadursmēs ar žandarmērijas spēkiem – jūlijā tāpēc gāja bojā trīs franču militārpersonas. Jebkurā gadījumā ekosistēmu degradējošie rūpali un tiklab pagrīdes, kā arī gluži legālais bizness ir ārkārtīgi rentabli, un attiecīgo preču pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.
ES audzēs savu soju
Konkrēti ES lopkopības pieprasījumu pēc sojas (jāpiezīmē – Ķīna prasa trīskārt vairāk) reāli nav iespējams apmierināt, audzējot šo kultūru uz vietas. Pagājušajā gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju “par stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai”, lai veicinātu ES “proteīna autonomiju”, kura šobrīd izsakāma vien 35 procentos. ES pirmajā lauksaimniecības lielvalstī Francijā šis rādītājs ir augstāks (55%), tomēr saskaņā ar “Greenpeace France” veiktu pētījumu, vajadzētu vēl papildus apstādīt triju reģionu kopplatību, lai iegūtu valsts lopkopības nozarei nepieciešamos apjomus. Arī Latvijā vairāki zemnieki sākuši audzēt soju.
Izeja no apburtā loka tomēr būs jāmeklē. Un tā droši vien tiks rasta līdz ar klimata pārmaiņu uzspiestajām izmaiņām patērētāju ieradumos. Kad iepriekš piesauktā steidzamība kļūs par neizbēgamas rīcības motīvu.
