Anda Līce: Kā kaut kas tāds Eiropas valstī 21. gadsimtā ir iespējams? 9
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kā kaut kas tāds ir iespējams?” ļaudis brīnījās, vērojot, kā par spīti visiem Covid-19 pandēmijas riskiem Krievijā notiek sasteidzināta tautas nobalsošana par konstitūcijas labojumiem, faktiski par prezidenta pilnvaru piešķiršanu Putinam uz mūžu.
Paši Krievijas politiskie apskatnieki šo notikumu sauc par konstitucionālo apvērsumu un ir pārliecināti – labojumus, kas skar 206 konstitūcijas punktus, lielākā sabiedrības daļa vispār nesaprot un pat nav lasījusi, jo gadiem ilgi dzīvo pilnīgi izkropļotā informatīvajā laukā un nedz valstī, nedz pasaulē notiekošajā neorientējas.
Kaut arī nobalsošanas rezultāts bija paredzams, tas neatceļ jautājumu, kā kaut kas tāds Eiropas valstī divdesmit pirmajā gadsimtā ir iespējams. Es nesen noskatījos 2018. gadā mūžībā aizgājušā Staņislava Govoruhina 1992. gadā uzņemto dokumentālo filmu “Krievija, kuru mēs esam pazaudējuši”.
Tolaik atvērās vēstures arhīvi un no tiem platā straumē gāzās satriecoša patiesība. Tagad arhīvi atkal ir ciet, vēstures notikumu retušēšana turpinās, un no tā, ka vēsture atkārtojas kā farss, vieglāk nekļūst.
Govoruhina filma atbild uz jautājumiem, kas skar bīstamo mūsdienu Krievijas politisko kursu. Tas, ko pēc Padomju Savienības sabrukuma neatkarību atguvušās valstis jau sāk aizmirst, Krievijā joprojām ir tagadne, sākot ar vēstures viltošanu un beidzot ar nemitīga naida pret pārējo pasauli kurināšanu.
Ļeņins esot teicis: “Lai deviņdesmit procentu krievu tautas aiziet bojā, ka tikai desmit procenti nodzīvo līdz pasaules revolūcijai.” Viņš ne tikai to teica, bet ar vērienu arī darīja, un bojā gāja miljoniem nevainīgu cilvēku.
Tā izkaut savu tautu, kā to Krievijā darīja boļševiki, nevienas citas valsts vēsturē neatrast. Citādi arī nemaz nevar būt, ka viņu vēsturnieku rakstītā vēsture ir pilna melu. Nekur nav zudis arī sapnis par pasaules revolūciju.
Nākas piedzīvot dežavū sajūtu, kad saproti – šī milzīgā valsts, kas ir būvēta uz nemitīgiem meliem un terora un joprojām neapzinās, kas ar to ir izdarīts, atrodas ne tikai mums, bet arī visai pasaulei kaimiņos.
Pēc visa tā, ko Krievijai ir atnesusi padomju vara, tās pilsētās joprojām ir proletariāta vadoņa un terora aizsācēja Ļeņina vārdā nosauktās ielas un laukumi, un mauzolejā guļ viņa neapraktais līķis.
Zīmīgs ir fakts, ka no tiem Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem, kas piedalījušies vēlēšanās, gandrīz deviņdesmit trīs procenti ir nobalsojuši par “Putina konstitūciju”.
Iespējams, ka šis skaitlis ir “uzzīmēts”. Lai nu kā, tomēr sanāk, ka Latvijas krieviem ir vēl īsāka vēsturiskā atmiņa nekā Krievijā dzīvojošajiem.
