Ar smaidu par rozēm, mīlu un ezoteriku 0
Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju māju, mašīnu un plānu uz atvaļinājumu, viņš man atnesa ziedus. Tādu pabriesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu benzīntankā.
— Tu zini, — es teicu, kārtojot jau nedaudz pavītušās rozes, — mums, ezoteriķiem ir tāds ticējums: jo ilgāk stāv nevītuši dāvinātie ziedi, jo stiprākas attiecības.
Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri nesa man ziedus no benzīntanka un visi tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz pat lielīgi.
Pēc tam mēs braucām atvaļinājumā.
Es paliku stāvoklī..
Piedzima meita.
Mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad viņš man atklāja briesmīgu noslēpumu, ka, lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš saprata, ka tā, ir likteņa zīme, un nekas mums nevarēs traucēt – ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses, ne mans nešpetnais raksturs, un viss mums būs kārtībā.
Savukārt es atzinos, ka katru dienu mainīju novītušās rozes uz svaigām. Gāju uz benzīntanku un piepirku.
Mums, ezoteriķiem, ir tāds ticējums — kam tici, tas strādā!
