– Strādājāt pie lietuviešiem, zviedriem, norvēģiem. Tagad esat saimniece latviešu uzņēmumā. Salīdzinājums? 0
– Svarīgākais, ko gribu pateikt, esmu lepna par to, ko Latvijas zemnieki paveikuši, “Latvijas pienu” uzceļot, un man tagad ir tā milzīgā atbildība uzņēmumu attīstīt. Salīdzinājums? Man ļoti žēl, ka latvieši bieži… kā vēji pūš, tā viņi iet. Mums nedaudz pietrūkst lietuviešu spītīguma. “Latvijas piens” ir visemocionālākā darba vieta. Agrāk nebiju redzējusi nevienu īpašnieku vaigā, šeit redzu.
– Tiešām visus? Četrsimt zemniekus?
– Regulāri dodos uz zemnieku saimniecībām, jau vairāk nekā 20 saimniecības esmu apmeklējusi. Esmu runājusi mazajās un lielajās sapulcēs. Kooperatīva “Dzēse” lielajā pilnsapulcē stāvēju aptuveni 130 zemnieku priekšā. Tiekos ar zemniekiem tāpēc, ka man ir jāsajūt, ko viņi domā un jūt. Piena ražošanā viņi ir pieredzes bagāti, bet kā īpašniekiem uzņēmuma attīstīšanā pieredze vēl tikai veidojas.
– Ko zemnieki no jums šajā grūtajā laikā gaida?
– Ja nerunājam par piena cenu, kas ir vissvarīgākais, tad viņi cer uz stabilitāti. Zemnieki ļoti labi saprot šā brīža situāciju, un šis viņiem nav pirmais pārbaudījums. Viņi “Latvijas piena” vadībā vēlas pretim redzēt cilvēku, kas uzņemsies atbildību un apņēmies strādāt un kalpot viņiem. “Latvijas piens” viennozīmīgi būs sekmīgs uzņēmums. Ja es to nesaskatītu, tad nebūtu šeit, tāpat arī mūsu jaunie investori – kooperatīvs “Latraps”, kas saskatīja nākotnes iespējas.
– Ko šajos laikos varat viņiem solīt?
– Es solu, ka darbošos soli pa solim. Ejam iekšā jaunos tirgos. Zviedrija līdz šim bija ļoti slēgts tirgus, tomēr nupat pirmās kravas ar sieru aizsūtījām uz Zviedriju. Turpmāk plānojam 40 – 50 tonnas mēnesī. Tas ir veiksmes stāsts, jo divos mēnešos iegājām šajā tirgū ar “Gouda”, “EDAMER” sieru un “Sniega bumbām”. Sūtīsim arī uz Īriju un Somiju. Mēs nepiedāvājām viszemāko cenu, tomēr visaugstāko cenu nevaram dabūt nevienā tirgū. Embargo ir nostrādājis ne tikai vietējā tirgū, bet arī biržā, kur cenas, var teikt, nogāzās, nevis nokrita.
