Artis Drēziņš: Nešaujiet uz pianistu! 0
Dramatiskie notikumi Jaunjelgavas vidusskolā daudzus šokē, liek par tiem domāt, izteikt viedokļus un komentārus, tostarp interneta portālos un citos saziņas līdzekļos. Domas ir dažādas, arī asas, subjektīvas.
Izskan pārmetumi visiem, kas šajā notikumā iesaistīti vai ar to kaut kādā veidā saistīti, tajā skaitā, žurnālistiem, kas filmējuši, rakstījuši, stāstījuši. Arī žurnālistiem ir savs skatījums, kas mēdz atšķirties, īpaši šādos gadījumos, kad informāciju nemaz tik viegli nav iegūt. (Tomēr dīvaini, ka interneta komentētāju vairumam viss par notikumu ir skaidrs, kaut paši tur klāt nav bijuši, ar iesaistītajām pusēm nav runājuši. Turklāt kā jau rakstīju savā rakstā – policija vēl veic izmeklēšanu, un notikušajā joprojām ir daudz neskaidrību un pretrunīgu liecību.)
Un nupat, ka liecina komentāri pie rakstiem, sāk izskatīties, ka tieši žurnālisti sāk kļūt par ja ne galvenajiem dramatiskā notikuma vaininiekiem tad, vieni no tiem. Tas ir tāpat, kā kara laikā šaut uz muzikantiem nevis karavīriem, vai kautiņa laikā krogā mest ar pudeli pianistam nevis citiem krogus apmeklētājiem.
Ticiet man, žurnālisti nav vainīgi pie tā, kas noticis Jaunjelgavas skolā. Un par šādiem gadījumiem ir jāstāsta kaut vai tāpēc, ka noteikti ir skolas X, Y, Z, kur briest līdzīgi gadījumi un kur varbūt skolēni, skolotāji, skolas, pašvaldības, citu iestāžu darbinieki, vecāki, vienkārši līdzcilvēki, uzzinot par Jaunjelgavas gadījumu, spēs pieņemt pareizos lēmumus, lai neviens neciestu.
