Pēteris Apinis: Ķirbis un kamene uz mēslu čupas
0
Uzrakstīt par ķirbi kā veselīgu ēdmaņu prasa 10 minūtes un aizņem vienu lapaspusi. Bet šajā rakstā būs arī par sūdu čupu un kamenēm. Sākumā par veselīgo ķirbi.
Ķirbis ir gards un veselīgs. Ķirbis ir bagātīgs vitamīnu un minerālvielu avots. Bēta-karotīns piešķir ķirbim oranžu krāsu. Organismā bēta–karotīns pārvēršas par A vitamīnu, kas ir vitāli svarīgs redzei, imunitātei un ādas veselībai. Ķirbī bēta-karotīna ir vairāk nekā burkānos. Ķirbī ir gana daudz C un E vitamīna, kā arī tādi minerāli kā kālijs un magnijs.
Ķirbja mīkstums uzlabo zarnu trakta darbību, palīdz uzturēt mikrobioma veselību un nodrošina ilgstošu sāta sajūtu. Vispār ķirbī kaloriju ir relatīvi maz – 20–30 kcal uz 100 gramiem. Ķirbis ir ideāls produkts tiem, kas vēlas kontrolēt svaru vai ievērot diētu.
Īpaši vērtīgas ir ķirbju sēklas. Tās ir bagātīgs cinka un magnija avots. Cinks ir īpaši svarīgs vīriešu reproduktīvajai veselībai un prostatas funkcijai. Savukārt, magnijs palīdz nervu sistēmai, mazina nogurumu, regulē muskuļu darbību un asinsspiedienu. Sēklas satur nepiesātinātās taukskābes, antioksidantus un fitosterīnus, kas palīdz samazināt sliktā holesterīna līmeni un aizsargā sirdi.
Ķirbju sēklas ir dabisks aminoskābes triptofāna avots. Organismā tas pārveidojas par serotonīnu (laimes hormonu) un tālāk par melatonīnu (miega hormonu), kas palīdz uzlabot miega kvalitāti un mazina trauksmi.
Sēklās esošie antioksidanti, piemēram, E vitamīns un karotinoīdi mazina iekaisuma procesus organismā un aizsargā šūnas no novecošanās.
Lai sēklas sniegtu vislielāku labumu un nepārslogotu gremošanas traktu, tās nevajadzētu grauzdēt augstā temperatūrā, jo karstums un sāls iznīcina daļu vērtīgo nepiesātināto taukskābju un vitamīnu. Vislabāk sēklas žāvēt istabas temperatūrā vai viegli apgrauzdēt uz sausas pannas. Ja lieto parastās ķirbju sēklas ar cieto balto mizu, tās ir jāloba, jo miza ir kuņģim grūti sagremojama. Ja audzē eļļas ķirbjus, to sēklas ir bez baltā apvalka, un tās var ēst uzreiz. Vislabāk sēklas samalt kafijas dzirnaviņās un pievienot smūtijam vai jogutam. Ļoti vērtīga ir auksti spiesta ķirbju sēklu eļļa, taču to nedrīkst karsēt.
Augsnes sastāvs un kvalitāte būtiski ietekmē ķirbja vitamīnu, minerālvielu un citu uzturvielu saturu. Augi paši nespēj radīt minerālvielas – tiem tās ir jāuzsūc no augsnes caur saknēm. Vislabāk ķirbis aug uz mēslu čupas. Mēslu čupa nodrošina gan siltumu (kas patīk saknēm), gan vienmērīgu mitrumu un milzīgu barības vielu bāzi. Tāpēc uz šādas kaudzes izaudzis ķirbis būs ne tikai lielāks, bet arī bagātāks ar garšas niansēm un vērtīgiem mikroelementiem nekā smilšainā un nabadzīgā zemē audzis radinieks.
Ķirbim ir milzīga, strauji augoša sakņu sistēma un tas ātri uzsūc barības vielas un mitrumu, trūdvielām bagāta, silta vide tam ir ideāla.
Augsnes skābums nosaka, cik viegli ķirbis spēj paņemt minerālvielas. Mēslu kaudze parasti nodrošina labu, neitrālu vai viegli skābu vidi ar aktīvu mikroorganismu darbību, kas palīdz saknēm vieglāk uzsūkt barības vielas.
Vislielākais antioksidantu un A vitamīna avots ir lielie galda ķirbji un muskusa ķirbji. Hokaido ķirbji izceļas ar to, ka to mizu var ēst kopā ar mīkstumu (tā cepjot kļūst mīksta). Mizā un tās tuvākajā slānī ir viskoncentrētākais uzturvielu, šķiedrvielu un minerālvielu daudzums. Tiem ir arī augsts kālija un magnija saturs.
Eļļas ķirbji ir selekcionēti nevis mīkstuma, bet gan īpašo sēklu dēļ. Šo ķirbju sēklām nav cietā apvalka, tās ir tumši zaļas un uzreiz ēdamas. Tās ir nepārspējams cinka, magnija, antioksidanu, piemēram, E vitamīna, un vērtīgo nepiesātināto taukskābju – omega-3 un omega-6 avots. No tām spiež ķirbju sēklu eļļu, kas ir labs līdzeklis sirds un asinsvadu veselībai un imunitātei.
Visdiētiskākie un vieglāk sagremojamie ir kabači un cukini. Lai gan ikdienā tos saucam par dārzeņiem, bioloģiski tie ir ķirbju dzimtas augļi. Tiem ir viszemākais kaloriju un cukura saturs, un tie satur daudz ūdens un šķiedru, kas padara tos par ideālu izvēli gremošanas traktam, svara kontrolei un cilvēkiem ar jutīgu kuņģi.
Ķirbju apputeksnēšana
Interesantāks stāsts ir par ķirbju apputeksnēšanu. Te bites un kamenes spēlē absolūti kritisku un neaizstājamu lomu. Bez kukaiņu palīdzības ķirbju ražas vienkārši nav.
Ķirbis ir vienmāju augs, tā bioloģiskā īpatnība ir, ka ir atsevišķi vīrišķie un sievišķie ziedi. Vīrišķie ziedi ir tukšie ziedi, tie parasti uzzied pirmie, atrodas uz garākiem kātiem un satur ziedputekšņus. To galvenais uzdevums ir piesaistīt kukaiņus. Sievišķie ziedi parādās nedaudz vēlāk, un to pamatnē jau ir skaidri saskatāms neliels, miniatūrs ķirbja aizmetnis. Ja šis zieds netiek apputeksnēts, mazais ķirbītis novīst, nodzeltē un nokrīt.
Ķirbju ziedputekšņi ir salīdzinoši smagi, lipīgi un lielgraudaini. Tos nevar iznēsāt vējš. Ziedputekšņiem ir jānonāk no vīrišķā zieda putekšņlapām uz sievišķā zieda drīksnas, un to vislabāk var veikt kukaiņi. Lai gan medus bites aktīvi apmeklē ķirbju ziedus, kamenes ir efektīvāki apputeksnētāji. Kamenes ir lielāka izmēra, spēj lidot vēsākā un vējainākā laikā, un, rosoties pa lielo ziedu, tās daudz vairāk saskaras ar ziedputekšņiem.
Ķirbju ziediem ir ļoti īss mūžs. Tie atveras agrā rīta stundā un pilnībā aizveras līdz pēcpusdienai vai pēc tam novīst. Tas nozīmē, ka apputeksnēšanas logs ir ļoti šaurs. Ja šajā rīta cēlienā dārzā nav aktīvu bišu vai kameņu, zieds paliek neapputeksnēts un raža izpaliek.
Protams, iespējama ir māksligā apputeksnēšana. Dārznieks agrā rīta stundā paņem vīrišķo ziedu, noplūc tā ziedlapiņas, atsedz putekšņlapu ar putekšņiem, ar to maigi pieskaras sievišķā zieda vidum – drīksnai.
Kamenes
Kamenes Eiropā un Latvijā vēl nav pilnībā iznīcinātas, bet to populācija pēdējās desmitgadēs ir daudzkārt sarukusi intensīvās lauksaimniecības, pesticīdu lietošanas un dabisko dzīvotņu – pļavu iznīcināšanas dēļ. Visvairāk kamenes iznīcinājuši neonicotinoīdi un citi indīgi pesticīdi. Šīs vielas grauj kukaiņu nervu sistēmu, orientēšanās spējas un spēju atrast barību.
Kamenēm ir nepieciešams nepārtraukts ziedošu augu avots no agra pavasara, kad pamostas pirmās karalienes, līdz pat vēlam rudenim. Kameņu dzīvotnei ir vajadzīgas dabiskās pļavas, nevis zālāji, kas tiek nopļauti reizi nedēļā. Dārzos, ceļmalās un laukmalēs vajadzētu sēt un audzēt augus, kas ir bagāti ar nektāru un putekšņiem – āboliņu, facēlijas, pelašķus, ehinacejas, kā arī pavasara sīpolpuķes (krokusus, sniegpulkstenītes), kas ir pirmais ēdiens pamodinātajām kameņu mātītēm.
Kamenes parasti ligzdo zem zemes (pamestās grauzēju alās), biezā zālē, koka dobumos vai komposta kaudzēs. Dārzā vai parkos vajag atstāt vietas, kas netiek rūpīgi ravētas un koptas – nekoptas zāles joslas, vecus celmus, zaru kaudzes un lapu sanesumus, kur karalienes var droši izveidot ziemas guļu vai ligzdas. Protams, iespējams pašiem izgatavot mākslīgus kameņu namiņus, kas ir līdzīgi maziem putnu būrīšiem, pildīti ar sūnām vai sausu zāli, izvietoti klusās vietās, kas pasargātas no vēja un tiešas saules.
Vietās, kur nepieciešama specifiska kultūraugu apputeksnēšana siltumnīcās vai lielās platībās, lauksaimnieki arvien vairāk izmanto komerciāli audzētas kameņu saimes speciālos stropiņos. Tas neatrisina savvaļas populāciju izzušanu, bet palīdz ražībai.
Ja dārzs atrodas pilsētā vai blīvi apbūvētā vietā, kur tuvumā nav dabisko kameņu ligzdošanas vietu, puķu sēklu sēšana un miglošanas pārtraukšana nedod tūlītēju rezultātu, jo tuvumā vienkārši nav nevienas dzīvas saimes, kas šo labvēlīgo vidi varētu atklāt.
Var jau mēģināt kameni noķert un atnest uz savu dārzu, taču tas nav tik vienkārši. Kameņu saimes pamatā ir māte (karaliene), kas pavasarī viena pati pamostas, izveido ligzdu, izdēj pirmās oliņas un izaudzina strādnieces. Parastās strādnieces (tās, kuras mēs redzam lidojam pa dārzu un vācam nektāru) ir sterilas mātītes, kas dzīvo tikai dažas nedēļas.
Ja nu mans lasītājs noķers lidojošu kameni strādnieci pilsētas parkā un ielaidīs savā dārzā, viņa nesapratīs, kur atrodas, un tiklīdz tiks brīvībā, mēģinās lidot atpakaļ uz savu māju. Viņa nespēj izveidot jaunu saimi, viņa nav karaliene un viņa nevar izdēt jaunu koloniju.
Šķiet, ka vienīgā reālā metode ir agrā pavasarī (aprīlī) atrast un pārcelt māti (karalieni). Karaliene ir ievērojami lielāka par parastajām kamenēm strādniecēm, tā pavasarī lidinās gar zemi, meklējot piemērotu vietu ligzdai. Ja dārzā ir uzstādīts speciāls kameņu namiņš (strops), kas pildīts ar mīkstām, sausām sūnām, un dārzā ir agrie medusaugi, ir teorētiska iespēja, ka karaliene pati tur iemitināsies.
Tā vietā, lai mēģinātu ķert savvaļas kameni, lauksaimnieki, augļkopji un lielu siltumnīcu īpašnieki pērk gatavas kameņu saimes. Uzņēmumi laboratoriski un kontrolētos apstākļos audzē kameņu ģimenes speciālos kartona stropiņos, kuros ir karaliene, strādnieces un barības rezervju tvertne ar sīrupu. Šādus stropus var iegādāties, tos novieto dārzā vai siltumnīcā. Kad sezona beidzas, saime dabīgi iet bojā, bet jaunās karalienes aizlido ziemot.
Gribi ķirbi, piesaisti kamenes.
