Artis Pabriks: Latvijas valdībai ir nekavējoties jāvienojas ar militāro industriju par mīnu ražošanu un uzkrāšanu 163
Līdz šim es neesmu bijis biežs iniciatīvas “Mana balss” lietotājs, tomēr šoreiz es izvēlējos parakstīties par nepieciešamību Latvijai izstāties no Otavas konvencijas, kas nosaka kājnieku mīnu izmantošanu, ražošanu un glabāšanu. Šajā rakstā es mēģināšu paskaidrot, kāpēc es uzskatu to par svarīgu, pareizu un nepieciešamu lēmumu.
Kopš cilvēces pirmsākumiem mums ir bijusi vēlme paredzēt savu nākotni. Par šo cilvēcīgo vēlmi mēs varam lasīt teikās un pasakās par burvjiem un gaišreģiem. Līdz pat mūsdienām pastāv zīlnieču kantori, kam netrūkst klientu, kuri vēlas izzināt savu personīgo nākotni. Arī ap gadu miju mēs uzklausām politologus, ekonomistus un finansistus, kuri mums stāsta, kāda varētu būt nākamā gada ekonomiskā izaugsme vai inflācija. Daži no šiem pareģojumiem piepildās, citi nē. Šie un citi piemēri raksturo mūsu alkas labāk sagatavoties nezināmajam, kas var atnākt rīt.
Saskaņā ar definīciju, paredzējums ir mūsu pieņēmums par to, kas varētu notikt nākotnē. Savukārt šis pieņēmums parasti balstās uz mūsu zināšanām par pasauli, faktiem un vēlmēm. Mums šī informācija ir svarīga, lai labāk sagatavotos nezināmajam nākotnē, izvairītos no nepatikšanām vai būtu veiksmīgi un laimīgi. Mūsu pieņēmumi par nākotni nosaka, kā mēs piemērosimies tam, kas mūs sagaida nākotnē. Ja paredzējumi piepildās, un esam veikuši pareizos priekšdarbus, mūs nesagaida vilšanās. Savukārt, ja paredzējumi nepiepildās vai esam paslinkojuši un neesam piemērojušies, mūs sagaida vilšanās vai pat neveiksme.
Pēdējos gados mūsdienu pasaulē notiek straujas izmaiņas dažādās sfērās. Daudzi no pieņēmumiem, kuriem mēs uzticējāmies, izrādījās nepamatoti, un mēs neesam bijuši pietiekami gatavi saskarties ar mūsdienu realitāti. Citi pieņēmumi ir bijuši daļēji pareizi un prasa daļējas izmaiņas.
Kas attiecas uz Otavas konvenciju, līdzīgi kā daudzi citi starptautiskie nolīgumi un dokumenti, šī konvencija vairs neatbilst mūsdienu pasaules situācijai un ir kļuvusi par traucēkli piemēroties mūsdienu izaicinājumiem. Jau divus gadus mēs dzīvojam kara apstākļos, kuram gals nav redzams. Militārās doktrīnas tiek mainītas, armijas tiek atjaunotas un reformētas, ekonomika piedzīvo radikālas izmaiņas, piemērojoties Krievijas un citu totalitāru valstu vai teroristisku kustību mestajiem izaicinājumam brīvajai pasaulei. Tas rada bažas par nākotni ne tikai Latvijā, bet lielā daļā pasaules. Vienlaikus šī pati pasaule turpina dzīvot pēc tiem noteikumiem un secinājumiem, kas tika pieņemti 20.gs. deviņdesmitajos gados. Tas attiecas ne tikai uz šo kājnieku mīnu konvenciju, bet arī uz migrācijas politiku, identitātes politiku un pat enerģētikas politiku. Liela daļa starptautisko institūciju, sākot ar ANO un beidzot ar PTO vai EDSO, ir sevi izsmēlušas un neatbilst mūsdienu realitātei. Liela daļa apstākļu ir mainījušies, bet pasaules reakcija uz tiem ir novēlota un tas ir bīstami. Mums ir jāmainās, jāmaina redzējums un jāreformē šīs institūcijas.
Domājot par Otavas konvenciju, tie politiskie argumenti, kurus mēs lasām tā laika Latvijas presē, kad notika Saeimas diskusijas par konvencijas pieņemšanu, arī ir izrādījušies nepareizi pieņēmumi par nākotni. Piemēram, 2003. gada 29. oktobra “Latvijas Vēstnesī” ir atspoguļota tā laika Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāja tikšanās ar Kanādas vēstnieku R.Andrigo un Kanādas atv. ģen. M.Barilu. Viesi norāda uz nepieciešamību Latvijai, kā NATO kandidātvalstij, sekot citu NATO valstu, kā arī Lietuvas un Igaunijas, piemēram un ratificēt šo konvenciju, jo acīmredzot tas tiktu pozitīvi uztverts no Kanādas puses, Latvijai stājoties NATO. Šeit konteksta dēļ jāatceras kandidātvalsts Zviedrijas ērkšķaino ceļu uz NATO šodien, lai labāk saprastu tā laika Latvijas situāciju. Turklāt, atvaļinātais Kanādas ģenerālis, saskaņā ar “Latvijas Vēstneša” sniegto informāciju, piebilst, ka šīs mīnas vairs nav aktuālas mūsdienu militārajā pasaulē.
No šodienas viedokļa raugoties, mūsu sabiedroto tā laika pozīcija var šķist naiva un nepareiza, bet jāatceras, ka tajā laikā bija citi apstākļi, cits pasaules redzējums un neviens neuzskatīja Krieviju par draudu. Latvija vēl tikai klauvēja pie ES un NATO durvīm, kā to tagad dara Ukraina.
Šodien ir pavisam cita situācija, un mūsu pieņēmumi par nākotni un par Krievijas iedabu ir pavisam citi. Es uzskatu, ka neatkarīgi no kara iznākuma un citiem notikumiem, Latvijas drošībai nākotnē būs daudz izaicinājumu. Tāpēc šoreiz mums nav jāseko ne Lietuvas, ne Igaunijas, ne citu NATO valstu piemēram, kā mūs aicināja toreiz. Šoreiz būsim Baltijā pirmie un izstāsimies no šīs novecojušās konvencijas, kas mazina mūsu aizsardzības spējas.
Latvijai ir jāīsteno sava nacionālā suverenitāte saskaņā ar šīs konvencijas 20. pantu, jāizstājas no šīs konvencijas iespējami ātri, par to paziņojot pārējām dalībvalstīm, depozitārijam un ANO Drošības padomei. Gribu atgādināt, ka izstāšanās stājas spēkā tikai sešus mēnešus pēc šā paziņojuma, bet, ja Latvija iesaistās bruņotā konfliktā, tad tikai pēc šī konflikta beigām.
Uzskatu, ka Latvijas valdībai ir nekavējoties jāvienojas ar Latvijas militāro industriju par šādu un līdzīgu mīnu ražošanu un uzkrāšanu, jo ko gan dod izstāšanās, ja šo mīnu pieejamība pasaulē ir ierobežota, un nez vai valstis, kurām tās ir – Krievija vai Baltkrievija, mums tās piegādās.
Šo iemeslu dēļ es aicinu Latvijas pilsoņus platformā “Mana balss” parakstīt iniciatīvu izstāties no Otavas konvencijas un aicināt Latvijas valdību un Saeimu spert nekavējošus soļus, lai šo lēmumu īstenotu un darītu visu, lai veicinātu Latvijas aizsardzības spējas un drošību.
