ASV sabrukuma ģenerālmēģinājums. Vai “pasaulē lielākā ekonomika” jau krietnu laiku ir faktiski bankrotējusi? 50
Juris Aplociņš, “Planētas noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Principā jau izglītotiem un puslīdz vēl patstāvīgi domāt spējīgiem cilvēkiem ir skaidrs, ka izslavētā it kā “pasaulē lielākā ekonomika” jeb ASV realitātē jau sen ne tikai nav nekāda “pasaulē lielākā”, bet tā jau krietnu laiku ir faktiski bankrotējusi. Daudzi speciālisti un pētnieki pat min gluži konkrētu datumu, kad šis kolapss neatgriezeniski iestājies. Tas esot noticis (patiesībā – varēja notikt) 1987. gada 19. oktobrī, kas ASV vēsturē iegājis ar apzīmējumu “Melnā pirmdiena”.
Biržas krahs uz līdzenas vietas
Vēstīts, ka 1987. gada 14. oktobris leģendārajā Ņujorkas fondu biržā ritējis tradicionālajā alkatības rosmē, ko uzturēja brokeru sajūsmas pilnie kliedzieni saistībā ar sekmīgi īstenotu spekulāciju un pareizo gājienu šajā reizē neuzminējušo vaimanām un lamāšanos. Taču tās dienas pašā vakarā visus skāra šoks: biržas kopējais indekss (Dow Jones) faktiski vienā acumirklī nokrita par 96 punktiem! Tas vērtējams kā visdziļākais kritiens visā Ņujorkas biržas pastāvēšanas vēsturē.
Nākamā diena noslēdzās ar kritumu vēl par 58 punktiem, savukārt 16. oktobra rādītājs jau šķita neaptverams – kritiens vēl par 108 punktiem!
Trīs dienu laikā Ņujorkas birža divas reizes pārspēja pati savu kritienu rekordu, un tas patiešām nesolīja neko labu.
Taču birža tomēr ir smalka lieta, var pat teikt tā – manipulatīva visos aspektos. Un pat šādā katastrofālā stāvoklī tajā piektdienas vakarā biržas analītiķi jutās mēreni mierīgi, solot, ka pirmdiena pati visu saliks savās vietās. Bet šī bija tā reize, kad viņi kļūdījās.
Pirmdien birža atvērās, neuzrādot nekādas pieauguma pazīmes, gluži otrādi – turpinot katastrofālo kritienu bezdibenī. Veikto darījumu kopskaits strauji palielinājās, taču tie visi bija saistīti ar pārdošanu. Turklāt faktiski jau pašā sākumā galvenais tā laika augstākajiem standartiem atbilstošais Ņujorkas biržas dators neizturēja piedāvāto operāciju pārbagātību un, kā mēdz teikt, uzkārās jeb pārtrauca darboties.
Operācijas gan it kā vēl turpinājās, taču dators bija kļuvis savā darbībā tik lēns, ka spēja tās izpildīt ar novēlošanos par veselām 85 minūtēm. Situācija biržā mainās praktiski ik sekundi, brokeri vienas stundas laikā veic desmitiem darījumu, cenšoties pareizi reaģēt uz vismazākajām akciju kursu svārstībām, līdz ar to kavēšanās par aptuveni 15 minūtēm jau ir ārkārtīgi draudīgs gadījums, bet 85 minūtes – tā ir katastrofa, kas spēj nogalināt bez izņēmuma jebkuru biržu. Vārdu sakot, tā bija situācija, kad akciju tirgus pilnībā sabruka – akciju vērtība nevis vienkārši samazinājās, bet pilnībā pajuka.
Pusdienlaikā izskanēja oficiālu amatpersonu priekšlikums vispār apturēt akciju tirdzniecību, taču tas tikai uzkurināja vispārējo paniku. Pulksten pusčetros kļuva pilnībā skaidrs, ka tirgus sācis brukt atbilstoši domino principam: katrs bankrotējušais uzņēmums parāva sev līdzi vismaz divus, trīs citus.
Savukārt līdz vakaram informācijas kavēšanās jau bija kļuvusi katastrofāla – trīs stundas. Pulksten 17:00 birža beidza savu tās dienas darbu, fiksējot kopējā indeksa krišanos par 508 punktiem, no kuriem 300 punktus veidoja kritiens tieši biržas pēdējās darba stundas laikā.
Izglāba vēss un saprātīgs aprēķins
Ko tas viss nozīmēja gluži reāli? Diennakts laikā ASV bija pazaudējusi vismaz trešo daļu savu bagātību!
Simtiem uzņēmumu bija bankrotējuši un kopš tā mirkļa vairs nevarēja cerēt ne uz kredītu, ne investīciju saņemšanu, jo tagad viņu akcijas bija pilnībā bezvērtīgas. Tas bija tieši tas klasiskais gadījums, kad tonnām vēl gluži nesen par vērtīgiem dēvētos papīrus varēja tapešu vietā līmēt uz sienām. Arī pats Ņujorkas biržas vadītājs Džons Filans nāca klajā ar priekšlikumu vispār apturēt akciju tirdzniecību.
Vēstīts, ka 1987. gada 19. oktobra krahs izraisītā posta mērogu ziņā ievērojami pārsniedza leģendāro 1929. gada 29. oktobra krahu, kurš iedarbināja tā dēvētās Lielās depresijas spararatu un kuru ASV puslīdz apturēt spēja tikai 40. gadu otrajā pusē, un, godīgi sakot, arī tikai pateicoties 2. Pasaules karam, līdz ar ko joprojām ir spēkā neatkarīgo pētnieku uzturētās aizdomas, ka amerikāņi arī bija patiesie šā kara ierosinātāji, jo pretējā gadījumā šī valsts būtu beigusi pastāvēt.
Katrā ziņā 1929. gadā biržas kopējā indeksa kritums bija 12%, savukārt 1987. gadā tas bija 22,6%. Tās jau bija visīstākās šīs valsts pastāvēšanas beigas. Turklāt jau vairs ne tikai augstas raudzes profesionāļiem bija skaidrs – nākamajā dienā jāsabrūk vispār visai Rietumu ekonomikai…
Un šajā situācijā par īstenu glābējeņģeli kļuva Ņujorkas Federālo rezervju bankas prezidents Džeralds Korigans. Proti, viņš pārliecināja valdību, ka runas par krahu ir tikai panikas rezultāts, jo gluži ekonomiski tam tomēr neesot nekādu priekšnosacījumu, tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu pārtraukt akciju tirgošanu biržā, bet gluži otrādi – situācijas glābšanas nolūkā iepludināt miljardiem dolāru no federālajām rezervēm.
Un viņam noticēja. Un tirgus izdzīvoja. Un ASV izdevās par mata tiesu izglābties. Un, lai gan “Melnās pirmdienas” sekas atsaucās praktiski visā pasaulē (oktobra beigās Kanādā biržas bija zaudējušas 22,5%, Britānijā – 26,4%, Austrālijā – 41,8%, Honkongā – 45,8%) un pilnībā izputēja patiešām simtiem uzņēmumu un pat grūti aprēķināms skaits privātpersonu, tomēr dīvainā kārtā neiestājās prognozētais visas Rietumu ekonomikas krahs. Un tad jau pamazām sāka meklēt atbildes uz jautājumu: kas par lietu, kāpēc tas tā notika?
Kurp raudzīties vainīgā meklējumos
Kādā brīdī par oficiālo iemeslu izlēma izsludināt pārmērīgu tā dēvēto programmēto tirdzniecību, sak, datori vienkārši nespēja tikt galā ar strauji pieaugušo darījumu daudzumu, un tas automātiski izsita situāciju ārpus kontroles iespējām.
Tomēr: vai tas paskaidro, kas tad ierosināja šo tik straujo biržas darījumu aktivitāti? Tas pats Korigans apgalvoja, ka kraham nav nekāda ekonomiskā pamatojuma, un viņam izrādījās taisnība: situācija biržā nostabilizējās praktiski diennakts laikā, bet pats tirgus pilnībā iztaisnoja muguru pēc diviem gadiem. Neiestājās nekāda otrā lielā depresija, nevajadzēja arī provocēt kārtējo pasaules karu.
Vēlāk izmeklēšana noskaidroja, ka krahs iesācies Honkongas biržā, kur nenoskaidrotu un pilnībā nesaprotamu iemeslu dēļ sākās masveida akciju pārdošana par ļoti zemām cenām. Process strauji pārceļoja uz Austrāliju, tad uz Eiropu un, visbeidzot, veica savu triecienu arī pa ASV. Bet tieši tas palicis noslēpums: kas piespieda mazos akciju turētājus faktiski teju vai savstarpēji vienoties sākotnēji masveidā iegādāties visu, kas vien patrāpījies pa rokai, bet pēc mirkļa jau atkal tikpat apbrīnojamā vienprātībā visu sapirkto izmest pa izpārdošanas cenām? Viss liecināja (un tāds viedoklis joprojām ir spēkā), ka tas bijis prasmīgi vadīts un kontrolēts process. Proti, tā varēja būt ieplānota diversija. Un nav arī grūti iedomāties virzienu, kurā tagad vajadzēja raudzīties…
Var piebilst, ka kopš 1983. gada PSRS “Vņešekonombank” paspārnē iesākās pārgrupēšanās – krietnus zelta un valūtas krājumus pēkšņi sāka masveidā izvest un izvietot bankas filiālēs Britānijā, Austrālijā, Honkongā un Singapūrā. Zeltu pārdeva, bet iegūtā valūta izkliedējās pa neskaitāmiem kontiem ārzonās. Aprēķināts, ka tādā veidā iztvaikojusi gaisā vismaz tonna zelta.
Līdz ar to versija, ka ar šo zeltu bija sarīkota “Melnā pirmdiena”, jau sāk izskatīties pat visnotaļ sakarīga.
1987. gadā, apjēdzot, ka PSRS gluži finansiālā aspektā sāk katastrofāli zaudēt Rietumu iniciētajā un eskalētajā bruņošanās drudzī, padomju valsts vadītāji pilnā mērā varēja pieņemt lēmumu atriebties saviem pāridarītājiem, ar mākslīgi izraisīta biržas kraha palīdzību sagraujot vispirms ASV un tad visas Rietumu pasaules ekonomiku.
Varam tikai mēģināt iedomāties vismaz divas lietas. Pirmā – nezin kāda gan būtu mūsdienu pasaule, ja tas būtu pilnībā izdevies? Otrā – neviens nevar apgalvot, ka kaut ko tādu nav iespējams atkārtot.
