Ģenialitātes ķertie: pēc nedēļas komā tekoši runā ķīniski, pēc zibens spēriena neapslāpējama nosliece muzicēt. Kā tas iespējams? 4
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Austrālijas iedzīvotājs Bens Makmahons, kuram tobrīd bija 22 gadi, 2012. gadā cieta autokatastrofā, nopietni traumējot galvu un uz nedēļu iekrītot komā. Taču pēc atmošanās sāka absolūti tekoši runāt ķīniešu valodā, vispirms ar to pamatīgi pārsteidzot vecākus – uzrakstot viņiem zīmīti, ko veidoja hieroglifi.
Savu dzimto angļu valodu Bens atcerējās tikai pēc trim dienām, taču jaunapgūto ķīniešu valodu tā arī neaizmirsa.
Kāds britu pensionārs tajā pašā 2012. gadā pēc insulta tomēr pilnībā aizmirsa dzimto angļu valodu, tās vietā sākot veikli runāt valoņu valodā, ko iepriekš nekad nebija zinājis, lai gan vēlāk noskaidrojās, ka 2. Pasaules kara laikā viņš gandrīz gadu nodzīvojis Velsā.
Savukārt 2013. gadā kāds cits kara veterāns no ASV pēc atsišanās pret durvju stenderi un samaņas zaudēšanas pēkšņi sācis tekoši runāt zviedru valodā…
Kāda amerikāniete pēc hipnozes seansa arī sāka tekoši runāt zviedru valodā. Turklāt, atkal ievadīta dziļā transa stāvoklī, viņa runāja stipri izmainītā, zemā tembrā, allaž apgalvojot, ka esot 17. gadsimtā dzimusī Jensena Jakobi.
Šo gadījumu pamatīgi izpētīja Virdžīnijas universitātes psihiatrijas nodaļas vadītājs Jans Stīvensons, kurš ir arī grāmatas “Nemācītā valoda: jauni pētījumi ksenoglosijas jomā” autors. Un viņš apgalvoja, ka, iepriekš nebūdama itin nekādā kontaktā ar valodu un nemācoties to, šī sieviete zviedru valodu varēja tik lieliski zināt tikai tajā gadījumā, ja spēja atcerēties to no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem.
Šis, protams, nav vienīgais konkrētais gadījums, kuru tādējādi pieraksta saistībā ar iepriekšējo dzīvju “nesankcionētu” atcerēšanos.
1953. gadā indiešu profesors Pīters Pāls no Austrumbengālijas Itačunas universitātes izmeklēja kādu četrus gadus vecu indusu meitenīti vārdā Svarnlata Mišra, kura lieliski zināja bengāļu dziesmas un dejas, lai gan nekad nebija bijusi nekādā kontaktā ar šo kultūru. Savukārt pati meitenīte bez īpaša mulsuma vēstīja, ka savulaik bijusi bengāļu sieviete, kuru dejot iemācījis kāds tuvs draugs.
Šīs pārsteidzošās lingvistiskās metamorfozes medicīniskais nosaukums ir ksenoglosija, un to pēta gan mistiķi, gan arī visnotaļ eksakti un nopietni zinātnieki. Vēstures pētnieki apgalvo, ka pirmais dokumentētais ksenoglosijas gadījums fiksēts saistībā ar tā dēvētajiem 12 apustuļiem, kas seno jūdu hronikās aprakstīts kā kārtējās mistiskās kaislības.
Tiesa, jau sen zināms, ka vēlākos gados no šīm hronikām tapušo Bībeli diemžēl nevar uzskatīt par nopietnu izziņas avotu, tāpēc vairāk pieņemts kā uz pirmajiem fiksētajiem gadījumiem vēl bez mūsdienām atsaukties, sākot aptuveni ar viduslaikiem.
Hops – un tu esi ģēnijs!
Iespējams, viens no vispopulārākajiem un zināmākajiem tamlīdzīgas traumas seku upuriem ir amerikānis Džeisons Pedžets, jo viņš labprātīgi ļāvis sevi maksimāli daudzpusīgi izpētīt un aprakstīt, tādējādi kļūstot par mēreni slavenu personu. Katrā ziņā plašsaziņas līdzekļi par viņu vēsta vēl joprojām, un, raugi, “Planētas Noslēpumi” arī bez viņa neiztiek.
Līdz 2002. gadam šis jaunais cilvēks bija vienkāršs mēbeļu tirgotājs, labprāt jautri izklaidējās, iedzēra un vienkārši dauzījās, un, kā jau īstens “vidējais” amerikānis, praktiski ne par ko puslīdz intelektuāli nozīmīgu neinteresējās, kamēr reiz visnotaļ jautrā prātā bārā sakašķējās tik lielā mērā, ka pie izejas no dzertuves viņš no diviem mazāk iedzērušiem saviem tautiešiem pamatīgi norāvās pa galvu un guva smagu smadzeņu satricinājumu.
Tas pamatīgi un, šķiet, uz visiem laikiem izmainīja Džeisona dzīvi. Viņš pēkšņi neglābjami aizrāvās ar matemātiku, konkrēti, tieši ar ģeometriju.
Kopš zīmīgā notikuma jebkurš priekšmets, kas vien nokļuvis viņa redzes laukā, it kā eleganti sadalījās konkrētos pikseļos. Cietušās Džeisona smadzenes viņam demonstrēja kaut kādas figūras, kas piešķīra jēgu sarežģītiem matemātiskajiem vienādojumiem. Bet vēl pēc neilga laika jaunizcepto matemātikas ģēniju pārņēma rasēšanas un gleznošanas kaisle. Iztiekot bez jebkādu datortehnoloģiju palīdzības, viņš savos tagad par mākslu dēvētajos darbos uz audekla attēloja pārsteidzoši fantastiskus fraktāļu rakstus.
Šīs “traumētā” Džeisona savdabīgās gleznas joprojām ir ļoti pieprasītas. Starp citu – tieši tāpat kā viņa matemātikas lekcijas. 2014. gadā Džeisons izdeva grāmatu pats par sevi “Ģenialitātes trieciens”, kā arī iestājās universitātē, lai iespējami pamatīgāk apgūtu tagad viņu tik ļoti interesējošo skaitļu teoriju.
Bet 1979. gadā Džeisona tautietim Orlando Serelam galvu skāra beisbola bumbiņa. Sitiens trāpīja pa galvas kreiso pusi. Tobrīd puisim bija 10 gadu, viņš bija itin žiperīgs un ātri vien atguvās, ne par ko īpaši nesūdzējās, taču kopš tā momenta viņam bieži iesāpējās galva.
Ne īpaši spēcīgi, taču, kā jau minēts – nepatīkami bieži. Šīs sāpju lēkmes nebija mitējušās arī pēc gada, un kādā mirklī viņš atskārta, ka kļuvis par “dzīvu kalendāru”.
Izrādās, tagad zēns spēja acumirklī pateikt, kurā nedēļas dienā iekritis jebkurš datums jebkurā gadā – gan pagātnē, gan nākotnē!
Savas fantastiskās spējas Orlando apliecināja, piemēram, nekavējoties aprēķinot, cik “melno piektdienu” (13. datums piektdienā) būs 3020. gadā. Vai arī to, cik reižu pēdējo 2000 gadu laikā jaunais gads iesācies pirmdienā. Un tamlīdzīgi. Un vēl bez unikālajām skaitļošanas spējām Orlando iemantoja arī absolūti fenomenālu atmiņu: viņš vissīkākajās detaļās spēja atcerēties visas (!) dienas, kuras bija nodzīvojis pēc bumbiņas trieciena pa galvu.
1994. gadā zibens trāpīja tieši galvā ortopēdijas ķirurgam Tonijam Cikorijam, pēc kā viņam teju vai acumirklī radās neapslāpējama nosliece muzicēt. Sākotnēji viņš uz klavierēm izpildīja kaut kad agrāk dzirdētas melodijas, taču jau drīz pārgāja uz savu kompozīciju sacerēšanu, kas, kā viņš pats izteicies, nepārtraukti vienkārši skanēja galvā.
Savu pirmo muzikālo kompozīciju Tonijs nodēvēja par “Sonāti zibenim”. Kopš tā laika viņš ir gan pianists, gan komponists, gan praktizējošs ķirurgs.
Gadījums ar grāmatu tirgotāju no Sanfrancisko Edvardu Meibridžu ir mazliet senāks. Patālajā 1860. gada vasarā viņš izkrita no pilnā gaitā braucoša zirgu pajūga, zaudēja samaņu un atguvās slimnīcā tikai pēc deviņām nedēļām. No turienes viņš iznāca visādi citādi absolūti vesels, mundrs un priecīgs, taču tūlīt pat meta pie malas grāmatu tirgošanu un nezin kāpēc kļuva par fanātisku fotogrāfu – dažkārt esot veicis pat vairāk par simtu uzņēmumu dienā, kas tajā laikā un ar tad pieejamajiem tehniskajiem līdzekļiem patiešām ir neaptverami daudz.
Ar šo nodarbi Edvards strauji kļuva populārs kā fotoreportieris, bet drīz arī kā izgudrotājs: viņa kontā ir 20 gadu laikā reģistrēti 10 patenti.
Edvards bija pirmais, kurš izdomāja bildēt kustīgus objektus vienlaikus ar vairākām kamerām, pēc vienādiem laika nogriežņiem fiksējot atsevišķas kustības fāzes. Tādā veidā viņš ieguva attēlu sēriju, kas deva iespēju saskatīt parasti acij nesaskatāmas detaļas. Viņa metode nodēvēta par hronogrāfiju, un tā kļuva par atspēriena punktu tam, ko mūsdienās pazīstam kā kino.
Nestandarta domāšanas pamatnosacījumi
Mūsdienu mediķi Meibridžam, Pedžetam un daudziem citiem cilvēkiem, kuru smadzenes piedzīvojušas ļoti nopietnu transformāciju, noteikuši diagnozi – savanta sindroms. Termins veidots saistībā ar franču vārdu “savant”, kas nozīmē “viedais”.
Tiesa, par “viedajiem” kļūst ne gluži visi, kas “dabūjuši pa galvu”. Faktiski var teikt, ka sindroms kā tāds izpaužas pat salīdzinoši retos gadījumos. Pilnībā apstiprināti vispār esot tikai nepilni divi desmiti tamlīdzīgu gadījumu, ieskaitot jau iepriekš minētos.
Kas tad īsti notiek sasistajā galvā? Pārliecinoša skaidrojuma pētniekiem joprojām nav, un, kā jau tam jābūt, ir tikai virkne dažādu minējumu un ideju.
Piemēram, Džeisonu Pedžetu apsekoja ASV Maiami universitātes profesore un savas Floridā izvietotās neiroloģiskās laboratorijas īpašniece Berita Brogārda. Pētniece pacientam konstatēja sinestēziju jeb sajūtu sajaukuma stāvokli. Jeb, izsakoties jau gluži zinātniski, tādu neiroloģisko fenomenu, kad kairinājums vienā sensorajā vai kognitīvajā sistēmā izraisa automātisku nekontrolētu atsaukšanos citā.
Viena daļa sinestētiķu – tieši tā dēvē ar sinestēziju sirgstošos cilvēkus – sajūt vārdu smaržu, citi dzird krāsas, vēl citi savukārt vārda vistiešākajā nozīmē ar ādu sajūt skaņas. Ir arī tādi, kuri skaitļus redz krāsās, savukārt citiem krāsainas ir, piemēram, nedēļas. Un tamlīdzīgi.
Funkcionālā magnētiskās rezonanses tomogrāfija apliecinājusi: Pedžeta sinestēzijas īpašā unikalitāte ir tas, ka viņš formulas jūt ļoti īpašā veidā – tā, it kā tie būtu reāli priekšmeti. Un tas tā notiekot tāpēc, ka viņa smadzeņu redzes garoza darbojas vienlaikus ar to iecirkni, kas ir atbildīgs par matemātisko skaitļošanu. “Normālajiem” cilvēkiem tas tā nenotiek.
Visdrīzāk, varētu būt, ka sinestēzija arī bija tā, kas uzlaboja prāta spējas sasistajam mēbeļu tirgotājam. Profesore Brogārda uzskata, ka šis neiroloģiskais fenomens varēja rasties saistībā ar bojātajām nervu šūnām. Ejot bojā, tās izdala signālvielu molekulas, kas pastiprina neironu aktivitāti citos smadzeņu iecirkņos. Tā rezultātā var uzrasties jaunas saites – tur, kur tās nav bijušas paredzētas. Un tādēļ neizbēgami radīsies arī neparastas sajūtas un izpaudīsies absolūti nestandarta domāšana.
Cita starpā šīs jaunās saites ir spējīgas stimulēt smadzeņu blakus iecirkņus. Un tajā gadījumā, ja to vidū patrāpīsies tie iecirkņi, kas atbildīgi par noteiktām iemaņām un spējām, tās var sākt izpausties pastiprinātā veidā.
No vēl kādas populāras hipotēzes izriet, ka šāda trauma kaut kādā veidā apspiež kreisās puslodes aktivitāti, un šī puslode, kā zināms, sakārto informāciju, nobloķējot visu, kas ir nestandarta. Nevarot izslēgt variantu, ka trieciens, no kreisās puses trāpot kaut kādā apskaužami “vajadzīgā vietā”, noņem šo blokādi. Vai vismaz padara to vairs ne tik noturīgu. Tā rezultātā smadzeņu labā puse sāk darboties efektīvāk, palīdzot atvērties cilvēka apslēptajiem iekšējiem talantiem. Jo sevišķi – radošajiem…
Svarīgākais nosacījums – jādabū pa galvu…
Speciālisti apgalvo, ka esot acīmredzami – savanta un ksenoglosija ir praktiski identiskas padarīšanas. Jo gan vienā, gan otrā gadījumā vispirms nepieciešams nopietni sasist galvu. Vai pārciest insultu. Un vienīgā šo abu parādību atšķirība ir tā, ka ksenoglosijai joprojām nav zinātniska izskaidrojuma.
No tiem, kurus mēdz dēvēt par pseidozinātniskajiem, vispopulārākais skaidrojums pauž, ka poliglotiem dīvainā kārtā īpaši aktivizējas tā dēvētā ģenētiskā atmiņa: kaut kādā veidā šiem cilvēkiem kļūst pieejama tā informācija, ko DNS uzkrājušas iepriekšējās paaudzes, kuru lokā varēja būt arī gluži citu nacionalitāšu ļaudis. Tiesa, pagaidām šim viedoklim nav sarūpēti pārliecinoši pierādījumi.
Ir arī kāda jau pavisam fantastiska hipotēze: pēkšņi iemantotās iepriekš nezināmo svešo valodu zināšanas ir atmiņas no iepriekšējām dzīvēm. Proti, tas varētu būt savdabīgs reinkarnācijas vai dvēseļu pārceļošanas apliecinājums.
Var piebilst, ka šādu lielā mērā mistisku priekšstatu dedzīgi aizstāvēja arī gluži nopietns, absolūti eksakti noskaņots zinātnieks – sākumā jau pieminētais kanādiešu izcelsmes amerikāņu bioķīmiķis un psihiatrs Jans Stīvensons no Virdžīnijas universitātes.
40 gadu laikā, veicot neskaitāmas ekspedīcijas visā pasaulē, viņš izpētījis aptuveni 3000 ksenoglosijas gadījumu un konstatējis, ka vismaz 20 gadījumos viņam nav ne mazāko šaubu par attiecīgo fantastisko hipotēzi. Jo – viņš sameklējis dokumentālus apliecinājumus, kas pilnībā apstiprina tos notikumus iepriekšējās dzīvēs, par kuriem stāstīja tie, kuri pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ sākuši tos atcerēties…
Abus šos fenomenus vienojošā mistika un noslēpumainība tiem pētniekiem, kuri nodarbojas ar savanta un ksenoglosijas pētīšanu, ļauj izvirzīt pieņēmumu, kas jau vārda vistiešākajā nozīmē liek sagriezties jebkurai galvai.
Vārdu sakot – neesot izslēdzama iespēja, ka sākotnēji katrs cilvēks apveltīts ar ļoti spēcīgām tā dēvētajām pārdabiskajām spējām, un kaut kur dziļi smadzenēs – mūsu tādā kā savdabīgajā fenomenālas jaudas bioloģiskajā viedierīcē – ielādētas ļoti īpašas programmas, kurām turklāt nemaz nevajag sevišķi daudz vietas. Viena daļa līdzīgas, piemēram, tīmekļa tulkotājiem, citas – atraisa ceļu uz kādiem konkrētiem talantiem, vēl kādas – vienkārši “ieslēdz ģēniju”.
Tikai ar vienu būtisku piebildi. Proti, lai kādu no šīm programmām iedarbinātu, nepieciešams cilvēkam vārda vistiešākajā nozīmē iedot pa galvu. Kaut kas līdzīgs tam, kā tagadējā tā dēvētā vecākā paaudze padomju laikā bija iemanījusies likt atkal sākt darboties teju vai ikvienai tehniskajai ierīcei: bladāc, ar roku pa virsu vai sāniem – un viss darbojas, proti, nav tā kā mūsdienās, kad uzreiz jāskrien pirkt jaunu…
Varbūt palīdzēs bērni
Tostarp, lai arī daudzi ksenoglosiju izskaidro ar kriptomnēziju, tomēr tāpat kā gadījumā ar indusu meitenīti, kurai, iespējams, bijuši kaut kādi aizmirstie kontakti ar tik tuvo bengāļu kultūru, arī daudzos citos gadījumos šī teorija lāgā nenoder.
Vēstīts, ka viens no pārsteidzošākajiem gadījumiem fiksēts 1977. gadā, kad amerikāņu ieslodzītais noziedznieks Billijs Maligans pēkšņi atklāja, ka viņā mīt divas papildu personas: viena no tām sevi dēvēja par Abdulu un runāja tīrā arābu valodā, bet otra bija Rugens un runāja nevainojamā serbu–horvātu valodā. Oficiālās iestādes apgalvoja, ka Billijs nekad nav izbraucis ārpus ASV, kur piedzimis un uzaudzis, un veicis savus noziegumus.
Līdzīgu gadījumu ar kādu 10 gadus vecu filipīniešu zēnu vārdā Indio Igaro aprakstījis biologs Laijals Igaro, kurš dziļā transa stāvoklī runāja zulusu valodā, kuru iepriekš savā tagadējā dzīvē ne reizi pat nebija dzirdējis.
Virkne pētnieku ir pārliecināti, ka šādus gadījumus var izraisīt ģenētiskā atmiņa, savukārt daudzi citi uzskata, ka šie ļaudis ir caur valodu telepātiski saistīti ar šīs valodas nesējiem.
Tiesa, šajā virzienā vienlaikus gan trūkst vērā ņemamu pētījumu, gan tie, kas jau veikti, vairāk liek nosliekties Stīvensona izvirzītās idejas pusē. Un tai par labu liecina arī austrāliešu psihologa un grāmatas “Iepriekšējo dzīvju meklējumos” autora Pītera Ramstera pieredze. Viņš kādā brīdī atklājis, ka spēj sarunāties senfranču valodā ar savu studenti Sintiju Hendersoni, tiesa, tikai tad, kad viņa ievesta dziļā hipnozes stāvoklī. Izejot no transa stāvokļa, viņai šīs valodas zināšanas vairs nepiemita.
Tostarp Stīvensona teorija par iepriekšējām dzīvēm pauž, ka pēc traumas vai atrodoties hipnotiskā stāvoklī personība no iepriekšējās iemiesošanās iznāk laukā, kā rezultātā cilvēks uzrāda tādas zināšanas, kādas viņam šajā dzīvē nav bijušas. Sākotnēji Stīvensons arī visnotaļ skeptiski izturējies pret gadījumiem, kas saistīti ar regresīvo hipnozi, taču laika gaitā savu attieksmi kardināli mainījis, kļūstot par vienu no pazīstamākajiem šīs hipotēzes aizstāvjiem.
Vēl vēlāk Stīvensons jau savu galveno pētnieka uzmanību pārcēla uz maziem bērniem, jo bija secinājis, ka viņi ievērojami vieglāk atceras no iepriekšējiem iemiesojumiem iznākošo informāciju un viņiem nav vajadzīga hipnoze vai traumatisks atgadījums, lai tādējādi vēstītu par savu seno pagātni.
Stīvensons pierakstīja bērnu stāstījumus par savām iepriekšējām dzīvēm un salīdzināja tos ar mirušajiem cilvēkiem, kuri, kā bērni paši apgalvoja, viņi bijuši. Pētnieks arī salīdzināja dažādas nomirušo fiziskās īpatnības, piemēram, dažādu rētu un dzimumzīmju izvietojumu, ar to, ko par to stāstījuši bērni. Visa šī informācija kopā ar ksenoglosijas gadījumiem pārliecināja Stīvensonu par to, kas, viņaprāt, tad arī esot neapšaubāms apliecinājums iepriekšējām dzīvēm.
Dievi, dēmoni un mirušās valodas
Tostarp vairākums pētnieku pauž, ka diemžēl arī iepriekšējās dzīves tomēr nespēj izskaidrot visus ksenoglosijas gadījumus. Vairākos gadījumos persona varēja runāt tādā valodā, kādā varētu runāt tikai būtnes no citām planētām. Un tas ir saistīts ar to, ko mēdz dēvēt arī par apmātību vai gadījumā ar sastaptu labvēlīgi noskaņotu būtni – kontaktu ar ievērojami augstāku dzīvības formu.
Tostarp rezultāti kļūstot vēl interesantāki, kad cilvēki pēkšņi iemanto spēju runāt un rakstīt absolūti neticamas lietas – piemēram, izteikties Atlantīdas iedzīvotāju vai pat marsiešu valodā, ko 1899. gadā fiksējis pētnieks T. Flurna, kad sieviete vārdā Helēna vēl bez hindi un franču valodas uzskatīja sevi lieliski pārvaldām tieši Marsa iemītnieku valodu.
Vēl bez tiem gadījumiem, kad runa ir par zudušo kontinentu vai kaimiņu planētu iemītnieku valodām un kad ir vairāk nekā grūti noskaidrot visu patiesību, ksenoglosija var izpausties arī izzudušo un mirušo valodu un ārkārtīgi retu dialektu zināšanā.
Vienā no tādiem gadījumiem 1931. gadā angļu meitene Rozmarija transa stāvoklī apgalvoja, ka ir 1400. gadā pirms mūsu ēras dzīvojoša ēģiptiete Telika–Ventiu, un runāja īpaši specifiskā senēģiptiešu dialektā, kuru mūsdienās puslīdz saprast spējot vien tikai burtiski daži speciālisti visā pasaulē.
Lai arī ksenoglosija kā parādība intriģē, tomēr laikam jau vēl aizraujošāki šķiet pārspriedumi par to, no kurienes tomēr rodas šīs spējas. Ja Stīvensona un daudzu citu pētnieku piedāvātās teorijas ir vairāk vai mazāk pareizas, tad tas viss kopā rada par pašu parādību vēl noslēpumainākas idejas.
Varbūt ksenoglosija ir citu dimensiju izpausme vai ietekme? Un, ja tas tā ir, tad: vai šīm būtnēm jeb būtībām piemīt pietiekama dzīves informācija, lai ar to padalītos ar mums, vai arī šī parādība eksistē tikai tāpēc, lai norādītu mums iespēju maksimāli labāk saprast šo pasauli?
