Krievijas dezinformācijas apskats: Okupācijas nebija, jo Polijas un Baltijas valstu pilsoņi ieguva padomju pilsonību 1
Kādreiz tik ietekmīgais, bet tagad jau malā pabīdītais Krievijas politiķis Sergejs Ivanovs šobrīd medijos uzstājas kā Krievijas Kara vēstures biedrības priekšsēdētājs. Atzīmējot 80. gadadienu kopš Sarkanarmijas iebrukuma Polijā (1939. gada 17. septembris), viņš dalījies pārdomās par Polijas un Baltijas valstu okupāciju.
Izrādās, tādas okupācijas vispār neesot bijis!
Lūk, viņa argumenti: “Nekādas okupācijas nebija, jo Polijas un Baltijas valstu pilsoņi ieguva padomju pilsonību – ar visām no šī fakta izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Daudzi no viņiem iekļāvās padomju politiskajā un radošajā elitē.”
Arī šādas domu pērles: “Padomju vara daudz deva nabadzīgajiem cilvēkiem un vidusslānim. Piemēram – zemi. Tāpēc visi apgalvojumi par okupāciju neatbilst patiesībai” un “Ja mēs salīdzinām PSRS rīcību ar vācu okupāciju, tad redzam, ka starpība ir milzīga.”
Un vēl viens Ivanova paziņojums: “Brīdī, kad 1939. gada septembrī Sarkanā armija sāka virzīties Polijas teritorijā, pati Polijas valsts jau faktiski bija pārstājusi eksistēt.”
Bet viņš aizmirst pateikt pašu galveno – ja nebūtu 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta, iespējams, Vācija nekad nebūtu uzbrukusi Polijai. Tā būtu apstājusies pie Austrijas anšlusa un Čehijas okupācijas.
Kam šie atklājumi domāti? Nu ne jau latviešiem, lietuviešiem vai igauņiem, kuriem vārdi “padomju laiks” asociējas ar tādiem jēdzieniem kā “Baigais gads”, deportācijas, dzimtās valodas diskriminācija un lēna rusifikācija. Arī ne poļiem, kuriem nācijas zieds, armijas virsnieki, atdusas Katiņas masu kapos.
Visdrīzāk, Krievijas varai šķiet, ka nupat pienācis īstais brīdis vēstīt šos mītus savas valsts iekšienē.
Ivanova atziņas pirmā izplatījusi aģentūra “RIA Novosti”, kas ir viens no medija “Krievija šodien” (“Россия сегодня”, zināma arī kā “Russia Today”) zīmoliem. Tās direktors – labi zināmais televīzijas propagandists Dmitrijs Kiseļovs.
Bet vienā lietā gan mēs varam pateikt paldies Ivanovam. Proti – viņš netieši norādījis uz papildu argumentiem, kurus mums vajadzētu izmantot savas vēsturiskās patiesības aizstāvēšanā.
Izrādās, ja sākam interesēties par jēdzienu “okupācija”, tad dažādos avotos saskaramies ar visai izplūdušu, pat pretrunīgu traktējumu. Piemēram, pēc dažu pētnieku un juristu uzskatiem, viena no svarīgākajām okupācijas pazīmēm ir oficiāls kara pieteikums.
Latvijas gadījumā mēs zinām, ka 1940. gada 17. jūnijā mūsu valsts teritorijā Sarkanā armija vienkārši “ienāca”.
Tāpat okupācija ne vienmēr nozīmē arī pašas valsts iznīcināšanu.
Otrā pasaules kara gados ASV un Lielbritānija okupēja Islandi (1940–1945), savukārt Austrija laikā no 1945. līdz 1955. gadam atradās ASV, Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības okupācijā.
Tāpēc, runājot par Latvijas okupāciju, mums biežāk būtu jāsaka “okupācija un aneksija”. Jo jēdziens “aneksija” nozīmē vardarbīgu citas valsts vai tās teritorijas pievienošanu, kas notikusi jau pēc pašas okupācijas. Viena no aneksijas pazīmēm ir pilsonības piešķiršana jeb uzspiešana okupēto un anektēto teritoriju iedzīvotājiem.
Tieši tā Padomju Savienība rīkojās Baltijas valstīs, bet šodien – modernā Krievija okupētajā un anektētajā Krimā.
Un tagad viena laba ziņa. Kur šodien lielākā daļa cilvēku meklē atbildes uz viņus interesējušiem jautājumiem? Internetā, precīzāk – enciklopēdijā “Vikipēdija”. Un tur atrodams plašs šķirklis, kas uzskaita 20. un 21. gadsimtā notikušās okupācijas.
Informācija par Baltijas valstīm tajā ir korekta, melns uz balta precīzi minētas visas trīs okupācijas (divas padomju un nacistiskās Vācijas) laikā no 1940. līdz 1991. gadam.
Bet pats Sergejs Ivanovs ir ilggadējs PSRS valsts Drošības komitejas darbinieks. Studējis angļu filoloģiju Ļeņingradas Universitātē un Īlingas koledžā Londonā, vēlāk mācījies PSRS Ārējās izlūkošanas akadēmijā. Krievijas aizsardzības ministrs (2001–2007) un Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs (2011–2016).
Bijusī ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa savos memuāros raksturo Ivanovu kā vienu no retajiem cilvēkiem Krievijā, uz kuru viņa varējusi paļauties: “Pašās delikātākajās situācijās viņš bija uzticams kanāls kontaktiem ar Putinu.”
Lai gan 1953. gadā dzimušais Ivanovs ir vienu gadu jaunāks par Putinu, kopš 2016. gada viņš atrodas pensijā un ieņem vien dažus “goda amatus”.
Skaidrs, ka, pateicoties savai izglītībai un dzīves pieredzei, Ivanovs labi zina patiesību par Baltijas valstīs notikušo. Atliek vien minēt, vai viņš melo apzināti vai arī augstāk stāvošie patroni sagaida, ka viņš nāks klajā ar šādiem “atklājumiem”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
