E. Līcītis: – Vidiņa kungs, šķiet, katru reizi jūs papriekš runājat par problēmām ar partijas biedriem, nevis uzreiz karat pie lielā zvana presē vai TV? 27
– Kad cēlās valodas, ka par balsi “Vienotības” labā Viļānos maksāšot 15 eiro, tūlīt ziņoju partijas birojam, personīgi arī Kamparam. Brīdināju listes 1. numura Matīsa cilvēkus, ka ir mudinājumi visus svītrot un plusot tikai Zaķi. Matīss tam negribēja ticēt, bet vēlēšanu iznākumā Zaķis finišēja pirmais. Taisnība, ka esmu bijis kritisks pret atsevišķiem biedriem vai kādiem notikumiem, taču arvien to paudis partijas iekšējā sarakstē.
V. Krustiņš: – Sakiet, vai jums ir domstarpības par partijas lieliem ideāliem vai par sadzīves un taktikas jautājumiem?
– Ja man būtu nepieņemama “Vienotības” programma, es sen būtu izstājies. Nē, es zem tās parakstos. Man nav pieņemami, ka nesmukumus praktiskajā darbībā mēģina paslaucīt zem paklāja, ka nenotiek pašattīrīšanās no sasmērējušamies biedriem. Valdis Dombrovskis mēdza nākt ar kompromisiem. Tā – bez diktāta – viņš runāja ar “Vienotības” spārniem un sastāvdaļām. Tas radīja partijas saturu. Tagad šis saturs – varu par varas makti! Pat ne materiālā labuma dēļ, bet ilgi pie varas bijis cilvēks neiedomājas, ka vara viņam varētu zust! Lai varu noturētu, viens otrs ies pāri līķiem. Un tagad ir diktāts, kam jāpaklausa, kam nedrīkst iebilst, lai nezaudētu amatu, vietiņu varā vai kādas dividendes. Te man nāk prātā Judins, zelta vērts cilvēks partijā. Vispirms, viņš ir krievs, kas aizstāv latviešu intereses, – tādu Latvijā nav daudz. Otrkārt, kompetents jurists. Taču viņam neuztic pat ne apakškomisijas vadību. Taču galvenais, uz ko es aicinātu, – atsākt normāli, cilvēcīgi uzklausīt citus uzskatus, kādi neapšaubāmi var būt pat vienotākajā partijā. Nav taču viena uzskata partijas laiki. Te esam visi domājoši cilvēki, “Vienotība” nav arī kādam kabatas partija.
– Tomēr Āboltiņas kundzi, lai kā no visām pusēm kritizētu, pat kritiķi atzīst par priekšsēdētāju, kas gadiem ilgi pratusi no strāvojumiem sastāvošo “Vienotību” noturēt kopā. Un kongresos dāmas tik cieši apkampjas un sabučojas, ka TV ekrānā liekas – viss ir kārtībā!
– Man sen nav bijis tik lielas kauna sajūtas, kad domes sēdē kāda biedre vedināja visus piecelties kājās un apsveikt Āboltiņas kundzes nopelnus. Tas apšķebina dūšu. “Vienotības” kongresus vairs nemēdz rīkot ar lielām debatēm, lai apspriestu partijas un valsts lietas. Visu ātri nokārto, lai atklātu sarunu nebūtu, uz tribīni ir grūti izlauzties. Es teicu, ka Dombrovskis vislabāk prata nogludināt pretrunu šķautnes, bet man nav grūti atzīt arī Āboltiņas organizatoriskās dotības. Piekrītu, ja viņa nebūtu bijusi vadībā, grūti paredzēt, vai “Vienotība” neizjuktu. Taču ir reizes, kad pienāk kritiskais punkts, katliņš vārās un sprāgst. Negribu sevi glorificēt un pacelt, taču viens no šiem kritiskiem punktiem var būt mana izslēgšana. Un domāju, ka mani izslēgs.
