– Teicāt, ka pasauli gaida grūti laiki. Kā mazajām Baltijas valstīm būtu jārīkojas šajos sarežģītajos apstākļos? 6
Dž. Gedmins: – Burvju risinājuma nav. Ne vēsturē, ne dzīvē. Ko jūs varētu darīt? Pirmkārt, nepametiet iesākto, nepametiet darbu, nepadodieties, palieciet spēlē. Sarežģījumi ir ne tikai mazām valstī kā jūsējā, bet arī vidējām un lielām kā manējā. Ir lietas, kuras mēs varam kontrolēt un kuras – ne. Tās lietas, ko Latvija var kontrolēt, ir būt labai un uzticamai ES un NATO dalībvalstij. Tā jūs savas bažas un intereses varēsiet komunicēt Eiropas galvaspilsētās, ASV un Kanādā. Skaļi un kodolīgi. Tas ir vienīgais īstais ceļš. Vai jūs varat kontrolēt Putina uzvedību? Nē! Tas ir tas jautājums: vai jūs vēlaties koncentrēties uz lietām, kuras varat kontrolēt, vai lietām, kuras nevarat.
– Bet grūti turpināt iesākto, ja līdzās ir tik nemierīgs kaimiņš. Kaimiņu mēs mainīt nevaram…
– Nu, ja es būtu Krievijas kaimiņš, es darītu divas lietas. Pirmkārt, es turētos Rietumu un NATO apkampienos, cik vien stipri varētu. Katru brīdi. Tuvāk un vēl tuvāk. Un vēl – ar sirsnīgu smaidu sejā, roku spiežot, es teiktu Krievijai apmēram to pašu, ko savulaik ASV prezidents Ronalds Reigans sacīja PSRS vadītājam Mihailam Gorbačovam: “Ļaujiet man paskaidrot – mēs vēlamies ar jums sadarboties un jūs uzklausīt, bet.. kamēr vien mēs nevarēsim jums uzticēties, tās būs ierobežotas attiecības.” Tikai pati Krievija var noteikt savu uzvedību. Tas nozīmē – jūs tai varat sacīt, ka vēlaties ar Krieviju sadarboties un to uzklausīt, taču, kamēr vien tā Donbasā un Krimā dara to, ko dara, attiecības vienmēr paliks atturīgas.
– Kā jūs komentētu fenomenu, ka austrumeiropieši vienmēr gaida palīdzību no ASV? Ungāri 1956. gadā Budapeštas sacelšanās laikā gaidīja, ka amerikāņi nāks tiem palīgā cīņā pret PSRS karaspēku. Arī mežabrāļi Baltijā pēc kara gaidīja “britu un amerikāņu” atnākšanu. Nevienā no gadījumiem tie neatnāca, bet mēs joprojām jums uzticamies!
– Nu, mēs esam lielvalsts. Taču ir arī fakts, ka jūs nevarat paļauties vienmēr tikai uz mums. Es ieteiktu, lūk, ko: ticiet NATO un turieties kopā ar NATO, taču turiet Eiropā arī paši savu “apdrošināšanas polisi”. Jebkuram ir nepieciešams plāns “B” vai plāns “C”. Es vēlētos, lai ASV vienmēr būtu konsekventa un lai vienmēr būtu jūtama tās klātbūtne Eiropā, tomēr dažādiem amerikāņiem mēdz būt dažādi uzskati. Var gadīties, ka šajā ziņā jums būs darīšana ne tikai ar “labajiem”, bet arī “sliktajiem” amerikāņiem. 1941. gadā bija arī amerikāņi, kas uzskatīja, ka ASV nav jāiejaucas un briti jāatstāj vieni pret nacistiem. 1949. gadā, kad tika dibināta NATO, bija amerikāņi, kas teica, ka nu jau reiz ar to Eiropu pietiek un priekš kam vēl “Māršala plānu”! Un tagad dzird līdzīgi – ka ASV nav jāiejaucas. Ka pietiek, ja viens “stiprs vīrs” runās ar otru “stipro vīru” Putinu pāri Eiropas galvām. Es saprotu – jums nav viegli ar to.
