Māris Zanders: “Bēgļi” no Krievijas nav jāuzņem 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” 20. aprīlī publicēja interviju ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski, kurā politiķim tiek uzdots, manuprāt, pamatots jautājums: “Vai ar to vien, ja atbraukušais saka, ka viņš ir pret karu un viņam nepatīk, kā rīkojas Putins, ir pietiekami?”. Es personīgi uzticos gan Latkovska profesionālajai pieredzei, gan godaprātam, tomēr labprāt formulētu arī savu atbildi uz šo jautājumu. Ja īsi: nē, nepietiek.
Manā skatījumā par politiskiem emigrantiem var uzskatīt cilvēkus, kuri Krieviju pameta pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumu reģionos 2014. gadā. Savukārt apgalvojums, ka tolaik agresija notika “ne tik asiņaini”, ir vienlīdz liekulīgs un neloģisks.
Ja tu uzskati, ka tava valsts drīkst uzbrukt citai valstij un atņemt tai zemi, tad nav nozīmes tam, cik liela teritorija tiek atņemta, cik cilvēku dzīve tiek izpostīta.
Turklāt jāpiezīmē, ka nekā “mierīga” nebija – simtiem Ukrainai lojāliem cilvēkiem Krimā tika atņemti īpašumi, desmiti (jo īpaši Krimas tatāri) tika arestēti un notiesāti; bija arī nogalinātie. Tas pats, tikai vēl lielākā apmērā, attiecas, protams, uz Donbasa reģionu, kur Ukrainai lojāli cilvēki tika nolaupīti, spīdzināti un nogalināti. Ja jaunizceptajiem “politemigrantiem” tas likās pieņemami, tad nav iemesla ticēt viņu apgalvojumiem šodien.
Kamēr Baltkrievijā t. s. kiberpartizāni un drosmīgi cilvēki dzelzceļa sistēmā reāli traucēja militāro kravu pārvadājumiem, ešaloni Krievijā netraucēti virzījās slepkavot cilvēkus Ukrainā – jo Krievijas “aitišņiki” pakoja čemodānus vai jau apguva bārus un kafejnīcas Biškekā un Erevānā. Respektīvi, kamēr Lukašenko režīma zemē iedzītie kaut ko reāli darīja Ukrainas labā, topošie emigranti no Krievijas neizdarīja neko.
Pēdējā mēneša laikā esmu veltījis apmēram 20–22 stundas, lai “YouTube” paklausītos visus šos “opozicionārus” – galvenokārt jau no Krievijas aizbraukušos. Uzkrītoši ir tas, cik daudz viņi apspriež sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku, kaut kādas Kremļa aizkulises, un cik maz to, ko viņu valsts dara Ukrainā. Jo pirmkārt un galvenokārt viņus interesē viņi paši, nevis Ukraina. (Protams, kā vienmēr, ir izņēmumi – piemēram, advokāts Iļja Novikovs aizbrauca no Krievijas uz Kijivu, pieteicās Ukrainas pilsonībai un iestājās teritoriālās aizsardzības vienībās.)
Tomēr kopumā, atļaušos apgalvot, šo “neatkarīgo žurnālistu un analītiķu” t. s. protesta pamatā ir sabēdāšanās par viņu pašu mieru un komfortu.
Tā ir viņu izvēle un veids, kā uztvert pasauli, neredzu jēgu moralizēt vai kaut ko pārmest. Jāpiezīmē, ka arī t. s. baltā emigrācija pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā jaunajās mītnes zemēs – Belgradā vai Parīzē, Rīgā vai Prāgā – nesteidzās integrēties (piemēram, mācīties valodu), pret “vietējiem” nereti izturējās aroganti. Koloniāls aizbildnieciskums nav noslēpjams arī jauno “emigrantu” izteikumos par Armēniju, Kazahstānu vai Kirgizstānu.
Gadiem ilgas Krievijas vēstures un kultūras studijas mani personīgi ir samierinājušas ar šiem mesiānisma elementiem – skaistajam un vērtīgajam līdzi nāk arī sārņi, ko padarīsi. Tomēr es vienkārši neredzu jēgu ļaut Latvijā veidoties vēl vienai prāvai, lielā mērā noslēgtai, ar savām prioritātēm dzīvojošajai kopienai.
Ir naivi iedomāties, ka šie jaunatbraucēji kaut kā atskurbinoši ietekmēs mūsu pašmāju “putinistus”. Kā tieši? Nemācoties latviešu valodu un šādi rādot “piemēru”? Stiprinot nepatiku pret Rietumiem (vervelēšana par sankciju netaisnīgumu un ģeopolitiskas sazvērestības teorijas ir bieži nofiksējamas Krievijas t. s. liberāļu vidē)?
Rezumēju. Nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas. Tiem, kuri patiešām bēg no politiskas vajāšanas, novēlu veiksmi – bez ironijas – lielākās Rietumu demokrātijās, kuras var atļauties šādus imigrantus.
