– Es vēlētos runāt nevis par bērnudārzu trūkumu kā tādu, bet par šo dalījumu latviešu un mazākumtautību bērnudārzos. 19
– Bet es tomēr pabeigšu to, ko vēlējos pateikt. Tieši šīs likvidācijas dēļ 2003. gadā sāka veidoties rinda uz bērnudārziem. Man ir interesanta statistika: no 1996. līdz 2007. gadam Rīgas bērnudārzos tika atvērtas 110 latviešu grupas un 80 krievu. No 2009. gada, kad sāka strādāt šāds Rīgas domes sastāvs, atvērtas 152 latviešu grupas un 37 grupas, kurās lieto krievu valodu.
– Taču šobrīd brīvas vietas pārsvarā ir krievu, nevis latviešu grupās. Tas nozīmē, ka Rīgas dome nav darījusi pietiekami daudz, lai nodrošinātu iespēju visiem rīdziniekiem, kas to vēlas, sūtīt bērnus latviešu bērnudārzos.
– 2014. un 2015. gadā atvērtas 49 latviešu grupas un tikai septiņas grupas ar krievu izglītības programmu.
– Jūs teicāt, ka bērna tautība saskaņā ar normatīviem aktiem nekur neuzrādās. Tāpēc jūs nezināt, cik bērnu nevar sagaidīt vietu latviešu bērnudārzā, kuri tāpēc spiesti apmeklēt mazākumtautību bērnudārzu. Nezināt problēmas apjomu ir izdevīgi, jo tad to var nerisināt.
– Aprunājoties ar mazākumtautību bērnudārzu vadītājiem, departaments ir noskaidrojis, ka latviešu bērnudārzos ir līdz pat deviņiem procentiem mazākumtautību pārstāvju. Otrādi – proti, cik latviešu ir mazākumtautību bērnudārzos, mēs neesam pētījuši.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mums aktuālāka ir rinda, kas ir uz latviešu bērnudārziem, un mēs cenšamies noskaidrot, kāpēc šāda rinda ir.
– Tā kā latviešu bērnudārzi ir mazāk pieejami, daļa no integrēties gatavajām krievu ģimenēm bērnus tomēr aizsūta uz krievu bērnudārziem, jo tur taču nav jāgaida rindā. Jāsecina, ka šī situācija kavē sabiedrības integrāciju.
– Varbūt tā arī ir.
Jāsaka gan: ilgi strādājot gan izglītības jomā, gan Naturalizācijas pārvaldē, esmu secinājusi, ka jauktajās ģimenēs par bērna izglītību galavārds parasti ir mātei. Ja viņa vēlas, lai bērns iet mazākumtautību bērnudārzā, tad tur bērns arī ies.
