“Brauciet projām un uz visiem laikiem!”. Valsts atstāj bez iespējas ārstēties Īrijā 46
Kad Dacei (redakcijai uzvārds zināms) piedzima Jānis, ārsti veselu gadu nevarēja atklāt, ka viņam ir sašaurināts urīnizvadkanāls. Mazais puisēns pamatīgi cieta no šīs patoloģijas, bieži gulēja slimnīcā, kur tika uzstādītas dažādas diagnozes, kamēr ārsti konstatēja, ka Jānim esot attīstījusies nieru mazspēja, un pirmajos dzīvības mēnešos viņam izņēma nieri.
“Taču veselības stāvoklis tik un tā neuzlabojās – nedēļu vai divas dzīvojām mājās un tad atkal mēnesi slimnīcā. Un tā ik pa laikam. Pirms diviem gadiem dēls zaudēja arī otru nieri un kopš bērnības ir pirmās grupas invalīds,” stāsta Dace. Jānis piebilst, ka ļoti vēlējies strādāt, diemžēl strādāšana ikreiz beigusies slimnīcas palātā.
Tagad Jānim katru otro dienu jādodas uz slimnīcu, lai četras stundas saņemtu dialīzi jeb nieru aizstājterapiju, bet Dace vairs nevar strādāt savu juristes darbu, jo ir jābūt kopā ar dēlu, kuram veselības stāvoklis nav tik stabils, lai viņu atstātu vienu. Valsts Jānim ir piešķīrusi invaliditātes pensiju – 139 eiro mēnesī jeb tikpat, cik bēgļiem, kas ierodas Latvijā.
Dace nav radusi žēloties un gausties, prasot pabalstus pašvaldībai, un viņa nevar saņemt maznodrošinātās statusu, jo ģimenei pieder neliels zemes pleķītis un automašīna. Pašvaldība nedaudz palīdz, samaksājot nelielu aprūpētājas naudu par tām stundām, ko Dace pavadījusi, vedot dēlu pie ārstiem.
