Māris Zanders: Budžets un domāšanas “tradīcijas” 3
Nezinu šī stāsta izcelsmi, bet ir anekdote par kādu diskusiju starp boļševikiem par naudu. Trockis saka, ka komunismā naudas nebūs, Buharins strīdas pretī, par šķīrējtiesnesi tiek pieaicināts Staļins, kurš savukārt aicina kolēģus jautājumu skatīt dialektiski. Lūgts paskaidrot tēzi, Staļins saka: nu, vieniem naudas nebūs, citiem būs. Līdzīga dialektika, mazliet ciniski sakot, ir jebkura Latvijas valsts budžeta pamatā.
Vērojot 2020. gada budžeta tapšanas procesu, vien divas piezīmes.
Pirmkārt, mani nepārliecina bieži atkārtotais salīdzinājums (arī no premjera Kariņa puses), ka līdzīgi kā ar desu izgatavošanas procesu, publikai labāk nezināt budžeta veidošanas aizkulises.
Nevajag publiku mānīt, piesolot neiespējamo, zīmējot labāku situāciju, nekā tā ir, un tad nevajadzēs arī budžeta kopā stiķēšanu tā slēpt.
Otrkārt, ministri (un partijas, ko viņi pārstāv), manuprāt, pārspīlē budžeta nozīmi viņu darba novērtējumā. Citiem vārdiem sakot, tas, cik konkrētais ministrs (partija) “atnesīs” naudas nozarei, iegūst izšķirošu nozīmi pašu politiķu acīs. Lai gan vēlētājiem varbūt ne mazāk svarīgi ir citi aspekti – komunikācijas stils, skandālu (ne)esamība ministra “saimniecībā”, vai viņš vispār saprot savu darba jomu utt.
Rodas iespaids, ka šie citi aspekti amatpersonām nav tik būtiski, visi spēki tiek koncentrēti tieši uz budžeta naudas “izkarošanu”.
Rezultātā kārtējā budžeta veidošanas periods norit viegli histēriskā gaisotnē, kad budžeta “cipari” ietekmē teju vai jebkuru koalīcijas dienas kārtības jautājumu. Kā piemēru var minēt Ministru kabineta sēdi 3. septembrī, turklāt vēlos uzsvērt, ka nevienu nekritizēju, jo tālāk pieminētie ministru verbālie izvirdumi ir cilvēciski saprotami.
Tātad šķietami specifiskais jautājums par preču zīmju aizsardzību izraisa iekšlietu ministra Ģirģena iebildumus par papildu pienākumu “uzkrāmēšanu” iekšlietu sistēmai, un var diezgan droši prognozēt, ka šīs pretenzijas paust veicināja ministram “pakausī sēdošais” iekšlietu sistēmas atalgojuma palielinājuma 2020. gada budžetā pieprasījums, par kura izpildi viņam nav pilnīgas pārliecības.
Savukārt informatīvais ziņojums par izmaiņām darbaspēka un būvmateriālu izmaksās būvniecības nozarē vedina tieslietu ministru Bordānu atgādināt – ja valdība atbalstītu jaunā cietuma būvniecības projektu (par ko Bordānam acīmredzot ir šaubas), tas situāciju būvniecības nozarē stabilizētu. 2020. gada budžets ir fonā diskusijās par jauno vidējās izglītības standartu un atbalsta sistēmu bērniem ar attīstības un uzvedības traucējumiem utt.
Lūgums nepārprast: skaidrs, ka nevar uzsākt jaunus darbus, ja tiem nebūs finansējuma.
Runa ir par to, ka budžeta batāliju, atvainojos par žargonu, uzvilktie politiķi visu lauku sāk uzlūkot caur budžeta projekta optiku.
Un tas notiek tāpēc, ka, atkārtošos, viņi savu personīgo veiksmīgumu vai neveiksmīgumu reducē uz budžetu. Manuprāt, tas nav īsti pareizi, jo kāda ministra “caursišanas” spējām budžeta jautājumos var strīpu pārvilkt skandāli vai nenoslēpjama nekompetence.
Viss liecina, ka daudz kritizētā situācija “politika primāri ir cīņa par naudas resursu sadali” joprojām nemainās. Ar politikas saturu tiek saprasts eiro skaits konkrētajā sfērā. Par šī, iespējams, neglaimojošā apgalvojuma patiesumu netieši liecina arī valdības sēdē nejauši izskanējušais no Finanšu ministrijas puses.
Proti, ja plūkšanās ir par naudu finansiāli nobadinātām jomām, to var saprast.
Tomēr, kā izrādās, formulējot savus pieprasījumus 2020. gada budžetam, ministrijas arī vēlas būtiski palielināt amata vietu skaitu savās “saimniecībās” (2020. gadā par 806, 2021. gadā – 1067, 2022. gadā – 1149). Man nav raksturīgi vispārinoši nicīgi izteikumi par ierēdniecību vai valsts “kantoriem” per se.
Ierēdniecībai ir sava, dažkārt pat stabilizējoša, loma. Tomēr tik vērienīga jaunu amata vietu skaita palielināšana nozīmē, ka runas par kompaktāku pārvaldi, kas taču it kā atbilst gan liberāļu gan zināmā mērā arī konservatīvo pasaules izpratnei, pagaidām ir tikai runas. Politika tiek saprasta kā savas ietekmes palielināšana, palielinot savu – atgādināšu, no nodokļu maksātaju naudas finansēto – ietekmes sfēru, tostarp uzblīdinot pārvaldi.
