Latvieši-lietuvieši-igauņi: toņu kārtas, kas ne vienmēr harmonē 1
Baltijas valstu savienība vispirms idejiska rakstura
Pirmdien, 24. februārī, Rīgā sarkanbaltsarkanie karogi pacēlās pretī neatkarīgās Igaunijas karogiem, bet aizpagājušajā svētdienā, 16. februārī, kopā ar dienvidu kaimiņiem svinējām Lietuvas valsts atdzimšanas dienu. Kaimiņvalstu nacionālo svētku mēnesī “Mājas Viesim” šķita būtiski ieskatīties liecībās par mūsu tautu garīgajām un kultūras saitēm.
“Ģeopolitiskā fatalitāte” – šādu jēdzienu, runājot par latviešu, igauņu un lietuviešu likteņu kopību, lietoja kāds referents 1938. gadā Rīgā notikušajā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas sadarbības kongresā.
Neraugoties uz to, ka, pēc laikabiedru atzinuma, “Baltijas tautu sadarbība bija visšaurākā tūlīt pēc viņu patstāvības – it kā saskaršanās ar bargo īstenību būtu noslaucījusi visas skaistās idejas un klusās vēlēšanās”, starpkaru laikā aizvien bija parasts, ka mūsu kaimiņvalstu nacionālo svētku reizēs Rīgā ieradās to valdības pārstāvju delegācijas, visur plīvoja Lietuvas un Igaunijas karogi, bet Rīgas Latviešu biedrībā un šo valstu vēstniecībās notika svinīgi banketi.
Tomēr, no laika distances raugoties, zinām, ka patiesi vienotām Baltijas tautām nebija lemts kļūt – ne politiski, ne militāri, ne saimnieciski. Pārāk dažādas izrādījās vēsturiskajā pieredzē sakņotās politiskās intereses, pārāk lielas bailes vienai no otras konkurences saimnieciskajā laukā un pārāk spēcīgs lielo un agresīvo kaimiņvalstu politiskais spiediens.
Iespējams, daļa taisnības bija Igaunijas dabas aizsardzības un tūrisma institūta vicedirektoram P. Rendpoldam, kurš draudīgajā 1939. gada rudenī pēdējā baltiešu sadarbības kongresā teica: “Mūsu valstu savienība vispirms ir idejiska rakstura savienība.”
