Autoeksperts Atis Jansons iesaka: Kā patiesi ekonomēt degvielu 0
Eiropa pieprasa CO2 izmešu samazinājumu visās jomās. Arī transportā. Par piektdaļu jau tuvākajos gados. Kā viens no šī uzdevuma izpildes paņēmieniem neatlaidīgi tiek bīdīts tradicionālajiem naftas produktiem pievienojama biodegviela. Aizvien augošās proporcijās.
Taču šādi salasīt vajadzīgos procentus nez vai būs iespējams.
Ja ar benzīnu (kuram 5% bioetanola piedeva jau ir) vēl kaut kā varētu līdz nākamajai un galējai pakāpei (10%) tikt, mazumtirdzniecības cenu īpaši nepaaugstinot (bioetanols biržā reizēm pat lētāks par benzīnu), tas kopējo ekoloģisko katlu iespaidotu maz. Daudz vairāk tērējam dīzeli.
Arī tam piedeva jau ir (4,5–5 procenti no 16. aprīļa līdz 31. oktobrim). Ziemā pašreiz lietojamā rapšu eļļa neder. Lai palielinātu “bio” daudzumu, vajadzīgas citas piedevas, kuras ir krietni dārgākas.
Un Latvijas Degvielas tirgotāju asociācija (LDTA) apgalvo, ka Eiropas tirgū vajadzīgajos daudzumos tās pašlaik nemaz nav pieejamas. Ja arī būtu – mums jau ir bāze provizoriskiem ekonomiskiem aprēķiniem.
Šobrīd Latvijā var nopirkt “Neste Pro Diesel”. Visaugstākajām prasībām atbilstošu nākotnes degvielu. Pēc “Neste” datiem, samazinošu CO2 izmešus par 20%. Cenas starpība nieka 7 centi par litru vai 8,23 par kilogramu. Reizinām ar 1 000 000 tonnu… Kādus 80 miljonus liels robiņš budžetā…
Ko tas pasaulei dotu
Ogļskābo gāzi, kura rada tā saukto siltumnīcas efektu un destabilizē Zemes atmosfēru, visvairāk saražo Ķīna. 10,3 tūkstoši megatonnu 2014. gadā, nu jau gandrīz 14. Bet pirms pusgadsimta viņu devums šajā jomā bija desmitkārt mazāks.
Toreiz viņi dzīvoja būdiņās un ēda plikus rīsus. Šodien tā ir viena no pasaules straujāk augošajām industrijām. Otrs līderis ir ASV. Puse no Ķīnas apjoma. Te gan hronoloģiskā aina pavisam citāda. Straujāko dedzināšanas pieaugumu Amerika piedzīvoja jau pagājušajā gadsimtā. Kāroto attīstības līmeni sasniedza un kopš tā laika lielās siltumnīcas būvē turpina piedalīties ar gandrīz nemainīgu daļu.
Kas vēl to pasaulīti nobendēt vēlas? Krievija, protams. Šajā gadsimtā gandrīz nemainīgas nepilnas 2000 megatonnas.
Eiropa krasi atšķiras no visiem augstākminētajiem ne tik daudz izmešu apjoma ziņā (Vācija, tās 0,7 megatonnas uz iedzīvotāju skaitu izdalot, ir pat sliktāka par Ķīnu un “atpaliek” vien no Krievijas un ASV), cik to samazinājuma panākumos.
Tie, kas no mums bargi prasa, paši tiešām ir krietni centušies. Vācija 2000. – 0,83; 2017. – 0,71. Francija 2000. – 0,36; 2017. – 0,3. Apvienotā Karaliste 2000. – 0,54; 2017. – 0,43.
Un kur tad mēs? Latvija – 0,006; Lietuva – 0,009; Igaunija – 0,019. Igaunija ir “ogļskābāka”, jo dedzina savu degakmeni. Bet mēs jau tagad esam tik zaļi, ka bail… Esam zaļi un globālo atmosfēru maz apdraudoši, jo – esam trūcīgi un pieticīgi.
Mums maz lielu rūpniecības skursteņu. Mēs mājokļu apkurē daudz lietojam malku, koksnes briketes, kuras jau tapšanas gaitā ir no atmosfēras paņēmušas tikpat daudz CO2, cik atdos, tām sadegot.
Mēs sadzīvē neparasti maz lietojam elektrību. Amerikāņu un arābu pierastajai apsildei, dzesēšanai, sadzīves tehnikai un izklaidei vajag piecreiz vairāk kilovatu nekā mūsu krāsniņai, vēdlodziņam, pāris lampiņām un mazam TV. Un viņu komforts top ar CO2 piedevām… Vai man tās jākompensē, piemaksājot par palmu eļļas piedevu manai dīzeļdegvielai? Kaut kā tā jocīgi sanāk…
Ko darīt?
Vispirms par ierēdņiem, par likumdevējiem. LDTA uzrakstījusi protesta vēstuli Ekonomikas ministrijai – sakarā ar izstrādāto Transporta enerģijas likuma projektu. Manuprāt, pareizs ir LDTA protesta vēstules pēdējais punkts, kas satur aicinājumu aizstāvēt Latvijas ekonomiskās intereses ES.
Nevis imitēt aktīvu darbību, stiepjot uz Briseli portfelīšus ar ļoti grūti izpildāmiem projektiem, bet vēl un vēlreiz skaidrot tiem lēmējiem, kuri situāciju, iespējams, nesaprot, ka Latvija jau tagad ir zaļa. Un trūcīga. Ka turpmāki formāli centieni šajā jomā tuvākajā laikā mums nav pa spēkam.
Par sevi un citiem pilsoņiem. Mēs, protams, liesim bākās to, ko mums dos. Jau tagad E5 standartam atbilstošu leju. Un nešķaudu. Kādu centiņu uz katru litru likumpaklausīgi esmu zaudējis. Paciešu. Bet gandarījuma par šo šķietamo ieguldījumu cilvēces nākotnē nudien nav. Drīzāk otrādi.
Ja patiešām gribu no globālās sasilšanas bēgt, es meklēšu patiesas auto degvielas ekonomijas ceļus. Kādus?
Pirmkārt, man nākamais auto būs mazāks, vieglāks. Tātad pat bez biopiedevām tas pilsētas un piepilsētas satiksmē dedzinās mazāk. Un izpūtīs mazāk.
Otrkārt – es vēl konsekventāk atteikšos no nevajadzīgiem dinamiskiem manevriem. Katra apdzīšana gaisā izpūš vairāk CO2 nekā bioetanola desmitdaļa spēj kompensēt.
Treškārt – manas riepas nebūs rāmai satiksmei pa sliktiem ceļiem nevajadzīgi platas. Spiediens tajās tiks regulāri pārbaudīts. Un tā iegūstami vēl procenti desmit.
Tā darīšu es. Bet neticu, ka sekotāju man būs daudz. Ekonomiski attīstīto valstu ģenerētā pārlieka komforta, ātruma, “skaistuma” slimība jau pārņēmusi arī Latviju. Daudzi automobiļus izvēlas un izvēlēsies nebūt ne pēc ekoloģiskiem kritērijiem.
Daudzi brauks nevis taupības, bet kaifa zonā. Un, pat pielejot šiem pie benzīna lāsi nedzerama spirta vai pārstrādātus sadzīves atkritumus pie dīzeļa, šāda dzīvesstila nodarītais kaitējums dabai nemazināsies.
Vajadzīgs atbalsts “hibrīdiem”
Vai elektromobiļi var glābt? Nevar. Var tie dot lokālu efektu, piemēram, Norvēģijā, kur dzīves līmenis ir pietiekami augsts, lai šādu pirkumu atļautos, kur elektrība ir ražota, nevis tos pašus fosilos kurināmos dedzinot, bet no tekoša ūdens spēka.
Bet Vācijā “Leaf” vai “Teslas” uzlādei nepieciešamie kilovati ir iegūti, izmetot atmosfērā tik daudz ogļskābās gāzes, ka katra nobrauktā kilometra ekoloģiskā bilance galu galā nesanāk labāka kā vieglam iekšdedzes auto.
Neņemos prognozēt, kur viss šis “ekodinamiskais” juceklis novedīs. Tuvākajai nākotnei, manuprāt, ļoti vēlams, pat nepieciešams būtu valsts atbalsts kompromisa tehnoloģijai, kura jau ir pieejama un pieticīgākajās versijās nemaz nav vidusslānim nesasniedzami dārga. “Hibrīdi”.
Automobiļi, kuros kustības neefektīvākā daļa – bremzēšanas periodi – tiek atgriezta dzīvē, enerģiju rekuperējot, uzkrājot to lielākā vai mazākā akumulatorā. Lai izlietotu to nākamajos paātrinājumos.
Jāmeklē, jāpopularizē degvielas ekonomijas veidi, kas ir patiesi pieejami un reāli. Efektīvi neatkarīgi no bioloģisko piedevu daudzuma. Un to lietošanu vajadzētu atbalstīt arī valstiskā līmenī. Ar gudru, nevis formālu transporta nodokļu politiku. Vai vismaz piešķirot “hibrīdiem” tiesības uz bezmaksas stāvvietu izmantošanu – kā tas pie mums pašlaik ir tikai pilnībā elektriskiem auto.
