– Jūs cīnījāties par centieniem mazināt Valsts kontroles neatkarību? 9
– Cik nu varēju. Saeimas komisijās man bija ļoti asas vārdu pārmaiņas. Tomēr mani nesadzirdēja. Ignorēja arī Eiropas ekspertu slēdzienu. Centos pārliecināt arī Valsts prezidentu, lai šīs izmaiņas likumā neizsludinātu. Bet faktiski pat netiku līdz prezidentam, tas palika tikai kancelejas darbinieku līmenī. Domāju, ka šeit acīmredzot bija kāda politiska vienošanās, ka tādas izmaiņas ir vajadzīgas.
– Vai pie Valsts kontroles stiprināšanas jautājuma būtu jāatgriežas?
– Katrā ziņā Valsts kontrole šobrīd savā statusā ir tāda piezemētāka. No vienas puses, VK sistēma ir birokratizēta, bet no otras – Valsts kontrole kļuvusi par tādu kā bubuli, ar ko biedē un attaisno savas neizdarības. Protams, respektēt Valsts kontroli vajag, tomēr izrādās, ka tādās nopietnās jomās to tāpat nerespektē – vai tā būtu Rīgas dome, osta vai dzelzceļš…
– Šobrīd runā par VK pilnvaru paplašināšanu, lai tai būtu ne tikai «riešanas» funkcija, bet, lai tā varētu arī «kost». Kā jūs uz to skatāties?
– Tas tomēr ir ļoti bīstami, ka sodīšanas funkcija ir pašam pārkāpuma atklājējam, jo te ir pārāk liels subjektīvisma risks. Praktiski visur pasaulē no šāda varianta iet prom. Es saprotu, ka tas skan vilinoši un sabiedrībai, iespējams, patīkami. Manuprāt, šeit tomēr ir cīņa ar sekām. Kamēr neizdosies mainīt vispārējo politisko ielikteņu sistēmu, kas šobrīd valda valsts pārvaldē, tikmēr neko neizdosies mainīt. Nu, nokodīs Valsts kontrole vienu, otru vai trešo, bet katram jau kontrolieri klāt nepieliksi.
– Vai ir lietas, par ko jums kā valsts kontrolierim savas darbības laikā būtu jākaunas?
–Praktiski tādu lietu nav. Viss virzījās uz tādu pieaugošu iznākumu. Neteiktu, ka man ir kauns, bet varbūt es dažreiz neesmu pietiekami asi izteicies attiecīgās situācijās. Tomēr šeit es gribētu atsaukties uz savu pašreizējo nodarbošanos, kas saistās ar ezoteriku, psiholoģiju un tādām lietām. Ir zinātniski apstiprināts uzskats, ka konkrētajā laikā, konkrētajā brīdī cilvēks vienmēr rīkojas tā, kā viņam ir jārīkojas, un tas ir pareizi. Tajā situācijā viņš nav varējis rīkoties citādi. Tāpēc nevajadzētu pēc tam sevi plosīt ar jautājumiem, kāpēc es toreiz darīju tieši tā un ne citādi. Šāda pieeja palīdz un ļauj ar vēsāku prātu skatīties uz savu pagātni.
