Ciemos mājā, kur vīrs darina lampas, bet sieva tās “ietērpj” 0
Miklais gaiss smaržo pēc lietus un āboliem. Dārzā klusi sačukstas lapas. Ar vieglu būkšķi nokrīt ābols. Kaut kur tālumā ierejas suns. Esam Pārdaugavā desmit minūšu braucienā no Rīgas centra, bet sajūta gandrīz kā laukos. Ar EVIJAS un SANDRA ANCĀNU laipnu atļauju nākam lūkot, kā tas ir – dzīvot dzimtas namā, kas glabā vairāku paaudžu elpu un pieskārienu.
– Esmu šajā mājā piedzimusi, to cēla mans vecaistēvs, tēva tēvs, kas tāpat kā Sandris bija galdnieks, – stāsta Evija. – Vēlāk tētis ar māmiņu izšķīrās. Kad pirms 20 gadiem mēs ar Sandri pārnācām uz šejieni, vīrs turpināja vectēva iesākto. Māja bija meistarīgi uzcelta, silta, taču sadalīta sīkās telpiņās. Tagad no vecā plānojuma te palikušas tikai nesošās sienas.
– Pirmajā stāvā atstājām virtuvi un izveidojām plašu dzīvojamo telpu, otrajā stāvā – trīs guļamistabas, – sarunā iesaistās Sandris. – Vispār jau vieglāk būtu uzcelt jaunu māju, nekā šo restaurēt. Taču te ir skaista vieta, zeme un mīļas atmiņas.
Kad jautāju, kur iegādātas mēbeles, Evija ar prieku un lepnumu atbild: – Viss, izņemot mīkstās mēbeles, ir Sandra rokām darināts. Bet lampu abažūri un gleznas – mans vaļasprieks.
Te nu jāpiebilst, ka Sandris ir Pārdaugavas mēbeļu fabrikas vadītājs un pats savām rokām mēbeles darina vienīgi īpašos gadījumos. Bet Evija savulaik gribējusi stāties Mākslas akadēmijā, taču drīz vien sapratusi, ka nevarēs apvienot studijas ar ģimenes dzīvi. Tagad viņa ir pilna laika māmiņa, ģimenē aug trīs puikas – Krišs (17), Dāvis (13) un Emīls (1), bet brīvajā laikā apmeklē Ilzes Neilandes studiju, glezno un darina jaukas lietas mezglošanas tehnikā.
– Mēs esam daudz ceļojuši, dzīvojuši dažnedažādās viesnīcās, tomēr ik reizi, kad atgriežamies, saprotam, ka nekur nav tik labi kā savās mājās, – smaidot teic Evija.
{gallery id=”2243″}
