Anda Līce: Cik sarkanas ir “sarkanās” līnijas? 8
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šīs līnijas nozīmē atļaušanas un atļaušanās robežas. Bieži vien no sarkanās krāsas tur vairs nav ne smakas. Kad Krievija šodien apgalvo, ka Lietuva vai kāda cita valsts pārkāpjot šīs līnijas, tam tic varbūt vēl vienīgi kāda tikpat asinskāra valsts vai cilts.
Rietumu pasaule neskaitāmas reizes izlikās neredzam Krievijas kāpšanu pāri visiem starptautiskajiem līgumiem un normām un tādējādi aizvien vairāk izbalināja savas sarkanās līnijas, līdz ir nonākusi pie gluži hamletiska jautājuma “būt” vai “nebūt”.
Kad pārāk ilgi nespējam kādam nekauņam pateikt: “Pietiek!”, tad savas sarkanās līnijas nākas atjaunot par visai augstu cenu.
Cilvēku nevēlēšanās zināt patiesību par sevi un pieņemt citu cilvēku patiesību baro visus mazos un lielos konfliktus.
“Kad ieklausies citu cilvēku patiesībā, tava attieksme mainās,” grāmatā “Apsolītā zeme” raksta viens no ASV inteliģentākajiem prezidentiem Baraks Obama. Cik daudz un vai vispār es ieklausos otra cilvēka patiesībā, šis ir jautājums mums katram neatkarīgi no mūsu ieņemamā amata.
Putinu šodien daudzi uzskata par visas pasaules ļaunuma iemiesojumu, bet tautā saka: “Kāda cibiņa – tāds vāciņš.”
Viņš pasaulei tagad uzskatāmi parāda gadsimtiem ilgi krievu tautā uzturēto nevēlēšanos zināt patiesību. Ir naivi cerēt, ka viņa nomaiņa automātiski mainīs Krievijas politiku, tāda ir visa viņa būvētās varas vertikāle.
Tāpēc propagandas kanāli tik viegli spēj sabiedrībai iegalvot mītus par Krievijas vēsturisko misiju un izredzētību. Cilvēkā mīt pilnīgi visi vīrusi, vajag tikai tiem radīt labvēlīgu vidi – kā mikrobioloģijas laboratorijā vienu vai otru vīrusu ievietot Petri trauciņā, barot un novērot, ko arī visi totalitārie režīmi dara.
Tā Vācija savā laikā nonāca pie nacistiem, Padomju Savienība – pie “homo sovjeticus”, bet Krievija tagad – pie rašistiem.
Pēc Otrā pasaules kara pasaule atslābinājās, dzīvojot ilūzijās, ka nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtosies. Krievija Ukrainas kartē ar nevainīgu cilvēku asinīm šodien velk jaunas robežas un Putins savās iedomās punktētā veidā tās turpina arī tālāk Eiropā.
Pagājušajā gadsimtā diplomātijā un politikā sāktais ideoloģiju karš turpinās. Frontes līnija divās nometnēs ir sadalījusi pat dzimtas un ģimenes arī tajā pasaules daļā, kur kara darbība nenotiek.
Tieši pateicoties draudošām briesmām, daudzi šodien atceras savas saknes, nacionālo piederību un tās sarkanās līnijas, kuras pārkāpt viņi nevienam nevēlas ļaut. Putins panāk to, ko gribēja vismazāk, – saliedē ukraiņu tautu, Krievijas valsts robežai pievirza NATO tik tuvu kā vēl nekad un savu valsti tuvina sabrukumam.
