Plēsēju un bebru galvaskausus pirmapstrādē sabojāt ir pagrūti. Tomēr jāatceras, ka, ilgāk vārot, no tiem var izkrist zobi. Tāpēc nevajadzētu pēc galvaskausa izņemšanas pārējo saturu ar steigu izliet sētmalē. Izkritušie zobi jāsalasa un jāielīmē atpakaļ. 0
Savukārt tieši ādas ir tās trofejas, kuras pirmapstrādē sabojāt ir visvieglāk. Gan dīrājot, gan ģērējot. Nomedīto dzīvnieku vajadzētu nodīrāt, cik vien ātri iespējams, negaidīt dienu vai divas. Pretējā gadījumā āda izsutīs un nāks nost spalva. Dīrāšanas laikā griezumi jāizdara tā, lai nesamazinātu ādas izmēru. Sīkāk griezuma līnijas var izpētīt, piemēram, izdevniecības “Lauku Avīze” izdotajā rokasgrāmatā “Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšana”. Tiklīdz āda ir nodīrāta, būtu svarīgi to atstāt izklātu ar apmatojumu uz leju un kārtīgi sasālīt. Bebrādai nepieciešams aptuveni kilograms sāls vienai ādai, vilkam vai lūsim divi trīs kilogrami. Sāls ir lielisks konservants. Nākamajā dienā uz ādas izveidojušos šķidruma laukumus noslauka un uzber jaunu sāls kārtu. Tā rīkojas, līdz āda kļūst sausa. Tad ādu var glabāt ilgāku laiku arī neģērētu. Ādu var arī sasaldēt, taču tad jābūt drošam, ka to neatkusušu varēs nogādāt līdz taksidermistam.
“Svarīgāko apstrādes daļu – ģērēšanu – ietekmēt nevaram. Diemžēl Latvijā ģērēšanas pakalpojumi ir sliktas kvalitātes. Ādu nespēj padarīt pietiekami mīkstu, to nepārslīpēt, lai spalva nebirtu laukā. Ausu vietas, ķepas un aste bieži vien paliek bez apmatojuma. Daļa ģērētāju neņem vērā to, ka slapja āda žūstot saraujas. Ģērēšanas procesā āda ir mitra. Svarīgi, to noliekot žūšanai, ādu nostiept. Esmu redzējis, kā liela vilka āda, noteikti medaļas vērtē, pēc ģērēšanas ir sarukusi līdz kucēna izmēram. Trofejas vērtība pazūd. Ja man kāds prasa ieteikt ģērētāju, vietējos uzņēmumus tomēr neiesaku. Ar skaudību esmu noskatījies izstādēs Skandināvijas valstīs ģērētas aļņādas, kas ir mīkstākas nekā mūsu bebra vai lapsas ādas,” tā Jānis Baumanis.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
