Egils Līcītis: Vēlētājiem stingrāk jācērt kāja pie zemes 1
Trokšņainā 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa ir aizšķirta lappuse tautas dzīvē. Vēlētāju avansētie spēki kontaktējas valdības konstruktoru starppartiju sarunu noslēgtībā. No īrēto biroju telpām lec dzirksteles un plūst dūmi politisko ķermeņu siltuma apmaiņā, dzirdamas neartikulētas skaņas. Tikšanās bijusi konstruktīva. Atrasti saskarsmes punkti. Papriekš norunāšot uz priekšu darāmo, pēc tam pastīvēšoties amatu sadalē.
Aiz cieši aizvērtām durvīm nevar lāgā saprast, vai sarunu vedēji, meklējot atslēgas uz sekmīgi funkcionējošu valdību, sirdīgi kombinējot un mahinējot, tuvinās uz brāļošanos un sadarbību vai samaitā jau tā sliktās latvisko partiju kaimiņattiecības.
Reizēm līderi izskatās sabozušies un neapmierināti ar neatsaucīgiem partneriem.
Ne vienmēr izdevies veikt pārdomātas darbības – liekas, ka 2018. gada studentu revolūcijā vecās iekārtas grāvēji pēc palēnām dziestošās psihozes īsti nejēdz, ko tālāk sastrādāt jauncelsmes darbā. Tas ir kā māksliniekam, kurš jau sapircies krāsas, bet vēl nezina, ko gleznot. Natūrmortu, plikni, peizāžu vai jūras kauju.
Skatītāju rindās tiks nograuzta ne viena vien popkorna tūta, kamēr pieci seši dalībnieki vienosies par pajām valdībā. Lai cik lietišķi kungi konsultējušies, sausais atlikums ir, ka partijas paļausies uz prezidenta protekciju premjerministra kandidāta nominācijā, bet pašas attīstīs iestrādes un sagataves partiju plāniem, kas daudzmaz sakrita ar tautas plāniem, un kamdēļ vēlētāji vispār atbalstīja attiecīgās listes un pārmaiņu politiku.
Pēc šīs loģikas un, paturot atmiņā vēlēšanās pārstāvēto spēku saukli, ka “centrā būs cilvēks!”, katru reizi atveroties sarunu telpu durvīm, līderiem bija jāsāk ar punktu nr. 1 – sasniedzām nesaraujamu vienprātību, kā palielināsim pensionāru materiālo nodrošinājumu un ienākumus! Kā nr. 2 vajadzēja atbalsoties – esam atraduši vienojošos elementus daudzbērnu ģimeņu dzīves apstākļu uzlabošanā, pacientiem dakteris būs pieejamāks, zālītes lētākas un skolēniem pirmklasīga izglītība.
Valdības veidotāji pie mikrofoniem tādas lietas dārgiem tautas brāļiem nesaka un neatklāj uz cilvēku ieciklētos plānus.
(Prez. Zatlers ievērojis, ka vecais premjers Kučinskis vienā gabalā smīnējis premjeru kandidātu debatēs par kolēģu intensīvo fantāziju un no gaisa grābtiem priekšlikumiem.)
Tagad pirmo dzirdam neatliekamo ekstrā piedāvājumu – ka partijas uz karstām pēdām jāfinansē ar budžeta miljoniem no nodokļu maksātāju naudas! Pag, mazie draugi – politiķi! Par šo novalkāto ierosmi iepriekš nebildāt ne vārda! Pat par marihuānas legalizāciju – bija runa, bet par iegrābšanos valsts kasē ar partiju ķepām – nē!
Rekonstruktori klapē sev uz pleca, ka iestājies labvēlīgs brīdis novadu reformai. Tā sīkā šriftā bija atzīmēta uz papīriem, bet ne jau kā visvairāk sasāpējusī ārkārtas risināmā problēma. Turklāt tiem, kas šķielē uz ministru krēsliem, jau bija jābūt gataviem teritoriālo pārkārtojumu modelim. Kur ir?
Tikām žagatas uz astes iznēsā ziņas, ka Jutai esot saraksts ar desmitiem represējamu personu tiesu sistēmā, prokuratūrā, policijā. Lūk, ir bruņots dokuments konkrēti veicamiem darbiem, kad tauta nobalsoja pret valstī valdošo tiesisko nihilismu, tiesībsargājošo iestāžu bezpalīdzību, zemu profesionalitāti un burlakos iesakņotu nesodāmības apziņu. Tas iekalts “KPV LV” 13 darbu programmā – jebkura tiesvedība jāizbeidz gada laikā. Cilvēkiem jāatgūst pārliecība, ka taisnīgums panākams saprātīgā termiņā.
Diemžēl pozitīvo pārmaiņu simbols kinologs un kinoaktieris Artuss Kaimiņš iztur pauzi kā lielais mēmais – kad nocels no amatiem tiesu sistēmas bremzes un oligarhu privāto interešu pakalpiņus? Kuru kukuļotāju pirmo notiesās uz dzīvi aiz restotiem logiem? Par daudz ko politiķiem jāinformē sabiedrība – kā novērsīs pasaules uzmanību no naudas atmazgāšanas lielvalsts neslavas Latvijai, kādas prioritātes rakstīs jaunajā Nacionālās attīstības plānā, kā tiks pie ES fondiem nākamajā finansējuma periodā, kā praktiski samazinās birokrātisko slogu, vai lidosta izturēs 24 h režīmu, pieņemot lainerus ar mājās laimīgi pārbraukušiem tautiešiem.
Nobalsojušiem pēc vēlēšanām neder pārtapt par klusējošo masu.
Vēlētājiem stingrāk jācērt kāja pie zemes, ja pārmaiņu solītāji politiķi sāk atgādināt krāmu pārdevējus no lietoto mantu tirdziņa.
