Latvijā ir divu tipu inženieri – ar āmuru un ar datoru. Pieprasīti ir otrie 5
Mēģinot aptvert demogrāfiskos un profesionālo zināšanu zaudējumus 90. gados, nav vienkārši. No vienas puses – ir pietiekami skaidri dati par iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā, taču būtiski samazinājumi ir bijuši divi – pirmkārt, ar Krievijas armiju saistītais samazinājums.
“90. gados no Latvijas izbrauca apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju un iebrauca apmēram 100 tūkstoši. Galvenais šī samazinājuma iemesls ir Krieviajs armijas un ar to saistīto struktūru aiziešana no Latvijas,” saka Pēteris Leiškalns, LDDK sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts.
“Otrs būtiskākais samazinājums bija aizbraukšana darba meklējumos uz Eiropas Savienību pēc 2008. gada krīzes. Tiek uzskatīts, ka šobrīd ārzemēs atrodas apmēram 275 tūkstoši darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju, kuriem jāpieskaita arī zināms daudzums viņu bērnu un vecāku”.
Citas sekas, ko izraisīja neatkarība un migrācijas viļņi, ir ļoti būtiska krievu valodas lomas samazināšanās sabiedrībā, to aizstājot angļu valodai.
Jāsaka, ka saimniecisko sakaru samazināšanās ar Krieviju krievu valodas lomas samazināšanos padarīja neizbēgamu. Galu galā, vai vērts mācīties valodu, kuru pēc tam nevar izmantot.
Nedaudz interesantāk ir ar inženiertehniskās kompetences zuduma vērtējumiem. No vienas puses, tā ir nenoliedzama, jo liels daudzums tehniski izglītotu darbinieku 90. gados rūpniecības sabrukuma dēļ bija spiesti meklēt citu nodarbošanos. No otras puses, kā izsakās personāla atlases uzņēmuma valdes locekle Anta Praņēviča, Latvijas tirgū šobrīd esot divu tipu inženieri – vieni, “padomju” tipa, kuri tehnikas problēmas risina, kaut kur uzsitot un kaut ko pieskrūvējot, bet otri, “mūsdienu” tipa, kas pieslēdzot datortehniku, diagnosticējot un tad labojot.
Pēc pirmajiem pieprasījuma neesot gandrīz nekāda, pēc otrajiem – milzīgs. Šis vērtējums vienā frāzē izsaka milzīgo starpību starp padomju laiku un mūsdienu inženiertehnisko izglītību. Diez vai pēc tās vērts skumt.
