– Jūs iepazināties ar datiem, pievienojāt savām acīm redzētus vērojumus – cik aizbraukušajiem tēvzeme ir svarīga? 3
– Pilnīgi skaidrs, ka viņi grib uzturēt latvietību, identificējas ar Latviju…
– … visi?
– Nē. Bet pat negribot esi latvietis vai no Latvijas. Ikviens valsts piederīgais ir mūsu vēstnieks ārvalstīs. No tā, kā viņš dzīvo, strādā, priecājas, ārzemnieki spriež par visiem latviešiem, nevienu citu nemaz nepazīdami. Diemžēl kāda maza daļa mūsu cilvēku parādās avīžu kriminālhronikās kā noziegumus izdarījušie. Tāda ir realitāte. Saprotam, ka pasaulē nav pazīstams vidējais latvietis. Viens ir melnstrādnieks, otrs darbojas IT uzņēmumos, trešais izsities uz augšu biznesā. Reizēm nesen izbraukušajiem nav vēlmes biedroties ar latviešiem, bet arī pēc kara cilvēkiem gribējās ekonomiski nostabilizēties un tad meklēt, atjaunot saiknes ar latvisko. Veidojās biedrības, kori, deju kolektīvi, baznīcu draudze, latviešu centri. Līdz ar to nevajag dramatizēt stāvokli, ka peļņā aizbraukušie būs atšķelts mūsu tautas zars. Daudzviet “jaunie” aizbraucēji izmanto trimdas izveidoto veco tīklu, “iedod” spēcīgāku vilkmi tam, kas bija panīcis – kā Lielbritānijā vai Zviedrijā. Turpretī Īrijā viss ir jaundibināts.
– Lasīju, tur esot pat latviešu hokejkomanda!
