Pieaugušā dzīves sākums 0
Pēc vecmāmiņas nāves tuvinieku un abata Goci spiediena rezultātā 1743. gada 18. martā Džakomo uz neilgu mirkli iestājās garīgajā seminārā, taču – patiešām uz neilgu laiku. Jau pēc mēneša kāršu parādi viņu pirmo reizi noveda līdz cietumam. Māte mēģināja palīdzēt, sarūpējot darbu pie vietējā bīskapa, taču Džakomo noraidīja šo piedāvājumu. Tā vietā viņš iekārtojās Romā par sekretāru pie kardināla Trojano Akvavivas de Aragona. Šajā laikā Džakomo palīdzēja arī citiem kardināliem, galvenokārt sacerot viņu vietā mīlestības vēstules slepenām mīļākajām. Tieši šā iemesla dēļ viņu padarīja par galveno grēkāzi kādā gaismā nākuša kardināla mīlas skandālā, izmeta uz ielas, un faktiski ar to arī noslēdzās viņa garīdznieka karjera.
Jaunas darbības sfēras meklējumos Džakomo visbeidzot nopirka Venēcijas republikas virsnieka patentu un 1744. gada augustā pulka sastāvā devās uz Korfu salu. Taču drīz viņš sajuta, ka virzīšanās pa karjeras kāpnēm tomēr risinās neizturami lēni, jau 1745. gadā pameta militāro jomu un atgriezās Venēcijā. Tostarp viņš bija atkal pazaudējis visu nopelnīto algu, nospēlējot to azartspēlēs.
Māte tagad strādāja teātrī Saksijas galmā Drēzdenē. Šķita, Džakomo turpmākais liktenis tomēr neizbēgami arī būs saistīts ar skatuvi. Par viņa “trešo karjeru” jaunībā kļuva vijolnieka darbs Sansemueles teātra orķestrī. Pats darbs nebija īpaši prestižs, toties Džakomo ļoti iepatikās kolēģu dzīvesveids, jo viņi regulāri naktis pavadīja dzerstiņos un trakulībās dažādos pilsētas nostūros, allaž izdomājot skandalozas izpriecas. Taču drīz Džakomo uzsmaidīja pirmā lielā veiksme…
