Cilvēka ēna – viņsaules dubultnieks vai palīgs buršanā? Leģendas un rituāli 1
Tumšais pavadonis
No zinātniskā viedokļa raugoties, ēna ir visnotaļ dabiska parādība, tomēr būtībā nav iespējams izskaidrot, kādēļ šis ne gluži ekstraordinārais fenomens daudzās kultūrās iedveš bailes un kādēļ saistībā ar to ir tik daudz rituālu un māņticības.
Dažu kultūru tradīcijās ēnas uzlūko kā drūmas būtnes, kas apveltītas ar savu personīgo dabu. Bieži tās uzskata par paša cilvēka dubultnieku un pat par dvēseli. Vairākās valodās ēnu un dvēseli apzīmē ar vienu vārdu. Sengrieķu kultūrā elli piepildīja mirušo ēnas.
Ēģiptiešu kapenēs ir daudz zīmējumu, kuros attēlots, kā mirušā melnā ēna putna dvēseles pavadībā pamet kapavietu, lai pārceltos uz Aīda valstību. Bet “Mirušo grāmatā” rakstīts: “Lai ceļš ir atvērts manai ēnai, manai dvēselei, lai tiesas dienā aizkapa pasaulē tā ieraudzītu diženo Radītāju.” Tāpat saglabājušies interesanti klinšu zīmējumi no ļoti arhaiskiem laikiem, kur cilvēkiem ir dīvaini izstieptas silueta aprises. Zinātnieki uzskata, ka patiesībā attēloti nevis cilvēki, bet to ēnas, jo pats cilvēka atveidojums bija aizliegts.
Ēnas-dvēseles dzīvo it kā divās pasaulēs, būdamas daļēji materiālas būtnes, kas spējīgas iejaukties cilvēku pasaules norisēs. Ēnas trūkums – pazīme, ka cilvēks ir miris. Ēnu nav bezdvēseliskām būtnēm, piemēram, vampīriem, dēmoniem, arī pašam velnam, jo tas ir gaismas pretmets. No savas ēnas šķiras ikviens, kurš noslēdz ar velnu darījumu. Savas ēnas nav arī raganām un melnajiem burvjiem. Savukārt, ja nekādi dievam netīkami darījumi ar tumsas iemītniekiem nav noslēgti, bet cilvēks neredz savu ēnu, tas nozīmē, ka viņam drīz jāmirst.
