– Tas nāca ar bēdīgiem notikumiem. Vienlaikus saslima abi mani vecāki, gadu mocījāmies pa onkoloģijas slimnīcām, gadu notika nenormāla cīņa, un tad vecāki viens aiz otra nomira. Biju redzējusi tik daudz bēdu un skumju, un man gribējās dot kaut ko gaišu pasaulei. Un radās Pasaku māja, un radās pasaku vakari, un sāka šurp braukt cilvēki. Sākumā lasīju pasakas, tad tās stāstīju. Nemateriālais kultūras mantojums ir ļoti saistīts, nevari lasīt tikai pasakas, neiedziļinoties arī dainās, teikās, nostāstos. Un tas ievelk tik ļoti, ka nespēj vairs tikt laukā. Mieru un sakārtotību ieguvu tikai caur latvju dainām. Cilvēki bieži gaužas: ak, kā man neiet! Bet tev ir bijuši desmit ceļi, pa kuriem iet, kāpēc izvēlējies tieši to?
Katrs var izvēlēties dzīvot tā, lai būtu laimīgs. Daudziem bail zaudēt darbu, stabilitāti, bet ja tu esi nelaimīgs… Mums taču ir arī sociālās sistēmas atbalsts (protams, var runāt, kā tā darbojas), ir draugi… Ja domā labas domas, dzīvo ar prieku, viss padodas. Jo tumšais piesaista tumšo un gaišais – gaišo. Noticis ir noticis, vai raudi vai smejies. Celies un darbojies. Kusties, viss notiks, būsi laimīgs, sāksi apkārt saredzēt skaisto.
– Kāpēc pasaku un teiktu stāstīšanai izvēlējāties tieši raganas tēlu?
– Protams, varēju būt feja, purva rūķītis, viss kaut kas. Ragana esmu par godu visām gudrajām sievām, vīriem, bērniem, kuri tika sadedzināti sārtos. Cik cilvēku esam zaudējuši un cik zināšanu ir gājis postā! Mans tēls nav tukšs, tam ir pamats un tam ir māja. Bērni jautā, vai manai mājai ir vistas kāja. Protams, saku, tikai tā ir nogurusi, māju turot. Kā es dzīvoju? Saskaņā ar dabu, ar senču gudrībām. Bērni parasti vaicā, vai man ir mobilais telefons, auto? Protams, ir, esmu moderna ragana. Un uz slotas jāju tikai atpūšoties. Kā gan es savus bērnus vedīšu uz skolu, jāšus uz slotas? Lietus taču arī līst, un ziemās putenis griežas. Kāpēc man jāmokās tāpēc vien, lai pierādītu, ka esmu īsta ragana!? Reizēm bērni, kurus vecāki baidījuši no tumsas, raganām, jau lecot no autobusa, kliedz: “Tu neesi īsta!” No rīta aizeju uz mežu un saplūcu dažādu koku zarus. Pirmais, ko visiem lieku darīt – pazīt kokus. Un tad jātaisa krustiņš no pīlādža, aizsardzības zīme. Un svarīgi vēlāk pīlādža krustiņu ik pa laikam nomainīt ar jaunu, tad rodas ritms, rituāls kā kafijas krūze no rītiem. Visus ieperu ar kadiķi, lai būtu veselība. No skujiņu asuma saraujies, dziļāk ievelc elpu, tad esi vesels un dzīvs. Kad rīkoju bērniem dzimšanas dienas, dāvinu viņiem pasaku velniņus. Latviešu velns nav ļauns, pat ganiņš var viņu apmuļķot. Velniņš ir mūsu bērnišķīgums. Kā bērns prot sajūsmināties par niekiem! Bieži sakām – ak, kaut es tā varētu! Bet kas tev liedz!? Tu vari darīt tieši tāpat. Aizej un iekāp peļķē, ja bērns tevi turp velk.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
