Egils Līcītis: Vai Latvijā viegli būt politiķim? 1
Pēc festivāla “Lampa” (tas ir tāds tautas samaitāšanai domāts, sorosītu sektantu organizēts sarīkojums) kāds klejotājs pa Cēsu parku sociālajos tīklos atzinis, ka dzīvojam vienā burvīgā valstī – te vienā teltī var satikt veselības ministri, no otras redz iznākam satiksmes ministru, bet trešajā apmetušies pats valdības galva, premjerministrs un Valsts prezidents, visi pieejami jebkuram, tāpat vien sastopami.
Līdz šim tikai televizorā redzētas slavenības, šīs pasaules varenie nāk pretī, ģērbti ne fabrikā darinātās, bet pašaustās drēbēs un treniņtērpos, apāvušies neba lakkurpēs, bet vīzēs, jēzenēs, čabatās, labprāt kā īsteni demokrāti uzsāk valodas ar vienkāršiem ļaudīm, nevis lavās garām, atņurdēdami kaut ko pretī.
Tā arī ulmaņlaikos arājs, ardams tīrumā lielceļa malā, rīta saulē nereti piešāva roku priekšā actiņām – vai tas vīrs, kurš mēro garus soļus pāri laukam un tuvojas, nav pats lielais Kārlis, kurš licis apturēt automobili, lai aizietu aprunāties ar darba darītāju, uzdāvinātu kādu kabatas pulksteni.
Tas liecina, ka tautas mīlētiem, iecienītiem un populāriem Latvijas valsts vadītājiem ir viegli būt par saimniekiem savā zemē un gūt milzīgus panākumus vēlētāju vidū.
Tik vien tās nelaimes, ka reti kurš putns politiķis ir pielīdzināms tīram, baltam gulbim. Daudzi īslaicīgi uz augšu izsitušies ir, maigi sakot, savdabīgi puiši. Cilvēki ar ērmīgiem prātojumiem vai kuriem garšo mitra zeme, vai vēl smagākā formā piemeklēti kandidāti nezi kādā veidā samangojuši tautas uzticību un viņus ievēlē nevis pēc adreses Lunaparkā, bet varas orgānos par deputātiem.
Tur par dārzniekiem jaunieceltie āži ierodas rīta svārkos, ne jau darba zābakos, nesaprazdami ne bū, ne bē – saprotamā kārtā nepaiet ilgs laiks, kā “par” balsotāji šķendējas, kur tādi lamzaki gadījušies pie varas!
Daži uzrāpušies varas augstumos nepavisam ne pēc vēlētāju aprēķina.
Teiksim, Rīgas domē ietikuši garneles vai stagara izmēra, viegli kā spalviņas, domnieki, kuri, turklāt izslēgti no dzimtās partijas, kļūst par vareniem smagsvara vīriem. Tāds padzīto trio vai kvartets uztaisa frakciju, staigā apkārt tik svarīgi un autoritatīvi kā dampja mašīnisti, painformē amizēto publiku, ka strādās rīdzinieku labā, iebalso vienu personāliju par frakcijas pārzini un, izsaucot TV viesbrigādes, saceļ tādu traci un baurēšanu pateicīgā presē, kā kad būtu sapulcējušies visi nelabie, lai ievēlētu elles prorektoru!
Nākamreiz balotējoties, enerģiskie jaunekļi, rīdzinieku draugi atbalstam savāks savu, abu kolēģu un vecmāmiņas balsi, bet pašlaik, izmantojot situāciju, āre, regulē procesus, piedalās pašvaldības vadīšanā kā ietekmīgi reģionālās varas pārstāvji.
No augšminētiem, neformāliem čaļiem atvadīsimies visā drīzumā, bet lasītāji zinās, cik grūti tikt vaļā no politikā ilggadējiem reputāciju sabojājušiem labas pārvaldības kolosiem ar lielām problēmām tiesiskumā.
KNAB pārbauda no amata atlaisto pilsētas lielvecāko Nilu Ušakovu par rīdzinieku naudas izšķiešanu un pārāk viegli slēdzamu atslēgu pie pašvaldībai piederošo uzņēmumu naudas skapja, bet, redz, skrošu sacaurumoto, bet Purčika fanu balstīto “Saskaņas” princi ieceļotāju minoritāte iebalso, kur vien Nils vēlas.
Līdzīgi izrīkojusies līdzekļu izsaimniekošanā apvainota latviska partija būtu aizvilkta uz šrotu vai izgāzta komposta kaudzē jau nākamajās vēlēšanās, bet, raugi, “Saskaņa”, izpatikdama minoritātēm, saimnieko pa Rīgu kā pa savu kabatu desmit gadus pēc kārtas.
Tikai tāpēc, ka krievvalodīgajiem politikas patērētājiem neesot ne silts, ne auksts par koruptām darbībām atšķirībā no valstsnācijai piederīgajiem politikas patērētājiem.
Bet kā tad politiskā, smagos noziegumos apsūdzētā zvaigzne ventspilnieks Lemberga kungs, kuru vēl nesen, mazākais, trešdaļa aptaujāto balsstiesīgo gribēja redzēt Latvijas premjera krēslā? Aivaru, slīpētu runātāju, atsperīgu politiķi, ZZS patieso vadītāju taču pa lielai daļai balstīja latvieši!
Un tikai jaunajos laikos, kad valstī sākušies nopietni remontdarbi un iekārtas pārbūve, kad piepildīsies Nostradamusa pareģojumi par Lemberga notiesāšanu, ventspilnieka uzticamie piekritēji pamazām atslābst un kļūst atbalstā pasīvāki. Līdz ar to dzīvosim arvien tiesiskākā, cilvēkiem un dabai draudzīgākā, brīnišķīgākā valstī.
