Edvīns Šnore: 18 gadi kopš “Soviet Story” 0
2008. gada maijā pie Latvijas vēstniecības Maskavā trakojošs pūlis dedzināja Latvijas kinorežisora Edvīna Šnores lelli, protestējot pret viņa filmu “Soviet Story” [Padomju stāsts]. Kremļa vēsturnieks Aleksandrs Djukovs draudēja nogalināt filmas režisoru. Lai arī Krievijai ļoti nepatika, kā Edvīns Šnore filmā bija parādījis tās vēsturi, šķiet, galvenais dusmu iemesls bija cits – filma brīdināja par to, ko sagaidīt no Putina nākotnē.
“Soviet Story” stāstīja par PSRS režīma noziegumiem. Kāpēc tur iekļāvāt brīdinājumu par Putinu?
Tāpēc, ka Putins šos komunistu noziegumus nenosodīja. Tieši otrādi, viņš ar tiem lepojās, slavēja PSRS. Morāle ir vienkārša: ja noziedznieks neko nenožēlo un nesaņem sodu, rodas kārdinājums noziegumus atkārtot. Jau toreiz bija skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Atceros, Maskavā intervēju krievu vēsturnieku Sokolovu, kurš neslēpa, ka, viņaprāt, Putina valdīšana novedīs pie agresīvas fašistiskas diktatūras.
Kā šos brīdinājumus uzņēma Eiropas parlamentā, kur filmai 2008. gadā bija pirmizrāde?
Skeptiski. Daudziem likās, ka baidīšana ar Putinu ir pilnīgi lieka un tuvredzīga. Man norādīja, ka Putinu taču nupat (2008. gada martā) prezidenta krēslā nomainījis liberālis Medveģevs. Tāpēc tagad sākšoties pavisam citi laiki.
Liberālis Medveģevs? Vai tas, kas tagad draud Eiropai ar atomkaru?
Tas pats. Toreiz Rietumos daudzi naivi ticēja, ka tāpēc, ka Medveģevam ir Iphone un patīk lietot viedierīces, viņš ir ļoti rietumniecisks un liberāls. Valdīja pilnīga neizpratne par to, kas un kā patiesībā notiek Krievijā. Pie tam ne tikai Rietumos. Arī Latvijā daudzi skatījās caur rozā brillēm. Daudziem jau piemirsies, bet tas bija laiks, kad Latvijas prezidents aģitēja par bezvīzu režīmu ar Krieviju, bet Rīgas centrā uzstādīja Maskavas mērijas dāvanu – Puškina pieminekli.
Šodien tas izklausās kā no citas pasaules. Tagad nekas tāds nav iedomājams.
Jā, vairs nav. Nav arī vairs Rīgā nedz Puškina, nedz “Uzvaras” pieminekļu. Lielā mērā pateicoties Putina darbībai. Saskatu te vēsturiskas paralēles ar Hitlera Vāciju. Pirms Hitlers uzsāka karu Eiropā, vācu valodas un Vācijas ietekmes areāls bija ļoti plašs. Pēc kara tas būtiski saruka. Tagad kaut ko līdzīgu vērojam austrumos. Vidusāzijā, Kaukāzā, Austrumeiropā visi kratās vaļā no visa krieviskā, kur vien tas iespējams. Krievijas ietekme lavīnveidīgi rūk. Globāli skatoties, tas ir loģiski: visas impērijas kaut kad sabrūk, bet nav noliedzams, ka Putins to ir būtiski paātrinājis.
Kas, jūsuprāt, gaida Krieviju?
Manuprāt, ļoti grūti laiki. Bads. Jau sen to esmu teicis. Mums ir jābūt gataviem, ka pāri mūsu robežai nāks krievu bada cietēju pūļi. Krievijas vēsturē šādi posmi regulāri atkārtojas. Krieviski to sauc: смута. Līdzīgi, kā pēc Maskavijas zaudētā Livonijas kara, kad vairākus gadu desmitus tur valdīja pilnīgs haoss un sabrukums.
Bet vai pati Krievija kā valsts, jūsuprāt, saglabāsies?
Domāju, ka nē. Jo kas ir mūsdienu Krievija? Tā ir valsts, bijusī impērija, kas sastāv no savulaik okupētām zemēm. Daļa no šim zemēm jau ir atkritusi. Tagad notiek asiņains karš par Ukrainas noturēšanu Krievijas orbītā. Krievija šo karu visticamāk zaudēs. Tālāk sekos Kaukāzs, Tatarstāna. Daļa Sibīrijas acīmredzot ar laiku atgreizīsies Ķīnas kontrolē. Es neredzu, kā Maskava šo procesu varētu būtiski kavēt.
Savulaik par šīm lietām runāju ar ASV sovjetologu Polu Goublu, kurš teica, ka, viņaprāt, nav tālu tas laiks, kad Krievijas apmēri saruks līdz Maskavijas kņazistes robežām. Es viņam piekrītu.
Bet ko tas nozīmē Latvijai? Ar ko mums rēķināties?
Ar agresīvu neprognozējamu kaimiņu. Šajā agonijas fāzē, kurā Krievija pašreiz atrodas, tā ir ļoti bīstama. Karu Ukrainā viņi acīmredzami nevar uzvarēt, taču arī izbeigt to nevar, jo nav uzvaras. Un bez uzvaras izbeigts karš Krievijā nozīmē tikai vienu – cara beigas. Tā tas parasti ir bijis Krievijas vēsturē un visdrīzāk tā tas būs arī Putina gadījumā. Putins to labi saprot, tāpēc turpinās karot. Šajā situācijā nevar izslēgt, ka viņš var riskēt un mēģināt gūt uzvaru kaut kur citur, ne Ukrainā.
Baltijā?
Nevar to izslēgt, jā. Risks, protams, tas viņam ir milzīgs, jo ir NATO. Taču Putins drīz var atrasties situācijā, kad arī zaudēt viņam vairs īpaši nebūs ko. Pie tam jāņem vērā, ka karš pa šiem četriem gadiem ir pilnībā mainījies. Tanku armādas un miljonu armijas nebūt nav nepieciešamas, lai dotu paralizējošu triecienu. Pietiek ar droniem, raķetēm un kiberdiversijām.
Bet varbūt, ka Krievijai nemaz nevajag karot, lai sasniegtu savus mērķus šeit? Varbūt, ka pietiek ar saviem cilvēkiem Saeimā? Kā skatāties uz gaidāmajām vēlēšanām šajā kontekstā, uz skandāliem par maksājumiem no Krievijas u. tml.?
Skatos bažīgi. Labi atceros tos laikus, kad Saeimas aizsardzības komisijā man pretī sēdēja Jānis Ādamsons (notiesāts par spiegošanu Krievijas labā) un Aleksejs Rosļikovs (aizbēdzis uz Baltkrieviju). Ja pēc vēlēšanām Latvijas parlamentā atkal nonāk šādi Krievijas mīlētāji, pie tam nozīmīgā skaitā, uzskatu to par tiešu draudu Latvijai. Viņi pat neslēpj, ka atbalsta Krieviju, demonstratīvi atsakās nosodīt Putinu. Tā ir vistīrākā 5. kolonna – ienaidnieka valsts atbalstītāji.
Ko darīt, lai nepieļautu viņu nonākšanu varā?
Divas lietas. Pirmkārt, uz pilnu jaudu jāstrādā drošības iestādēm. Ir jāņem nost no trases šādi kadri vēl pirms vēlēšanām, kad vien tas ir iespējams. Es saprotu, ka mums ir demokrātija un tas nav viegli. Taču demokrātijai ir jābūt spējīgai sevi aizsargāt. Nav pieļaujams, ka demokrātiskā veidā tiek ievēlēti Latvijas kaprači.
Otrkārt, jāiet vēlēt! Ir jāvēl par latviskajām partijām. Pie tam par tām, kurām ir izredzes pārvarēt 5% slieksni. Jo ja partija nepārvar šo slieksni, nodotā balss aiziet kopējā katlā, proti, tiek sadalīta starp visiem, kas tikuši iekšā, ieskaitot Krievijas flangu.
Tāpēc, ja jums rūp Latvijas drošība, ja esat pret masu imigrāciju un pret Krievijas ietekmi, 3. oktobrī balsojiet par 5. sarakstu – Nacionālo apvienību.
Kur pats kandidējat?
Zemgalē.
