Egils Līcītis: Maizītis ar sinepēm 0
Rīgas īres namu palodžu panorāma daudzviet ir jaunā ietērpā. Zaļojošos puķu podus, kas deva zīmi “iģi sudā, vsjo čisto”, logā mijušas tējkannas ar brīdinošu svilpi “tudā ņe hoģī, tam sņeg po baške popadjot”.
Rūdītākais spiegs ar vodkā mērcētiem nerviem un pats Rezidents uzmanās, lai neiekrīt sinepēs, jo situācija kļūst bīstami nekontrolējama un špionēšanas apstākļi pasliktinās, kopš par SAB ģenerāldirektoru iecelts Jānis Maizītis. Viņu neapvedīs ap stūri nedz pēc rež. Staņislavska metodēm, nedz ar slīpētākajiem konspirācijas paņēmieniem. Viņš naidīgā izlūkdienesta ģenerāli saņems ciet ar kailām rokām, pat pielīmēto ūsu neatlocīdams.
Neslēpsim, ka tumšie ūdeņi Latvijas valstī pagalam saduļķoti. Te šiverējot tūkstoš zeļļu, kas par Jūdasa grašiem māmiņu pārdos, un otrs tūkstotis nelabvēļu, kurus sen derēja izlikt aiz šīs valsts durvīm. Te ir ielaistas slimības ar apdraudējumu iekšzemes drošībai, musinot uz Latgales separātismu un Sa-tversmes kodola maiņu, pasaku stāstīšanu par Latvijas “brīvprātīgu iekļaušanos PSRS sastāvā.” Provokatoriem vajadzēja slēpties kā zušiem pacerē un saausīties kā zaķapastalām, kolīdz klauvē pie duravām, taču viņiem ir dota itin brīva vaļa uz savu roku darboties.
Pagaidām Melngalvju nama godasardze aizņemta, palīdzot pārkravāties vīram, kurš no Prezidenta kancelejas augstumiem nokāpis duļķaino ūdeņu apskalotajā zemienē, kļūdams par Satversmes aizsardzības biroja vadītāju. Puiši nes datubāzes, čekas maisus, NRA un “Vesti segodņa” laikrakstu izgriezumus, noklausīšanās aparatūru, izsmalcinātas spīdzināmierīces, melnās mapītes un pārējos slependienesta priekšniekam piederošos mājturības priekšmetus.
Jaunajā kabinetā ar polsterētām sienām Maizītis turpinās likvidēt nekārtības no tās pašas vietas, kur viņu pārtrauca ģenerālprokurora amatā, taču tagad ne jau ar pletdzelzi izspiedīs vajadzīgās ziņas. Talkā ņems viltu un zināšanas. Kā bij. prokurors Cēsu Jānis bija izslavēts par toleranci un iejūtīgu dabu.
Būdams laucinieks, pa gabalu viņš bija noturams par miltiem aplipušu melderpapu, kurš, Rīgā iebraucis, pats ir uzmanāms, lai pilsētas pašpuikām kārtīs nepaspēlē dzirnavas un neiepinas bārdāmu mestos tīklos. Ak vai tiem, kuri nepamanīja aiz brillēm dzalkstošo Maizīša acu skatienu, kas izlūkdienestā kļūs tik caururbjošs, ka ikvienam emisāram liksies, ka viņš izgatavots no stikla. Profesionālos pienākumus Maizītis pildīšot vēsu galvu, skrūves piegriezīs bez skaņas un ārēji neuzkrītoši. Braukšus uz darbu tramvajā identificēs, kurš puškins gvelž nelojāli. Pavasarim atnākot, izvietos kokos putnu būrīšus, taču acis tā vien lūsinās un zibinās apkārt – vai dobumā aģenti neslēpj fotofilmas. Priekš tautas Jānis nebūšot noslēpumains kā Ženēvas baņķieris, un novēlēsim, lai uz mūsu vecā paziņas izliktām ēsmām uzķeras daudzas skaistas zivis. Raudzīsim, vai tas ir īstais Latvijas latvietis, ko prezidents izsaucis kalpot valsts drošības labā.
