Monika Zīle: Valdība līdzinās korim, kur diriģentam maza teikšana par dziesmas skanējumu 1
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Politikā ienākot, jābūt gatavam atbildēt arī par lēmumiem, ko dažreiz izmanto kā sarežģītu norēķinu valūtu.” Pjērs Buasts
Politika ir tā joma, kur viens nepārdomāts lēmums visnotaļ cienītu valstsvīru pēkšņi pārvērš sabiedrības peramajā puikā. Šis liktenis nupat piemeklējis no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) nākušo satiksmes ministru Tāli Linkaitu – būs krietni jāpiepūlas, lai sameklētu kādu, kurš vēl nav skarbi kritizējis viņa rosināto pirmās reģistrācijas nodokli no ārzemēm ievestiem par pieciem gadiem vecākiem auto.
Ierindas pilsoņi tur saskata budžeta lāpīšanu uz mazturīgo rēķina. Nozares speciālisti apgalvo, ka šādi mesli tikai stimulētu vēl vecāku mašīnu iegādi, piebilstot: mums jau tāpat ir Baltijas valstīs augstākie autonodokļi.
Iebildēm savu balsi pievienojis arī premjers, un lietotu mašīnu ārpus Latvijas plānojošie drīkst uz kādu brīdi atslābt: tuvākajā laikā šāda nodokļa nebūs.
Ministrs taisnojas, ka ieņēmumus no veco auto reģistrācijas bija plānots jaunu vilcienu iepirkumam, un tas tagad atbīdās patālā nākotnē. Kas ar satiksmes ministru notiek?! – brīnās sociālo tīklu publika, T. Linkaita ierakstus lasīdami. Patiesi, kas? Šķita lietišķs, tālredzīgs un loģiski domājošs, bet pēkšņi ierosināja nodokli, kuru JKP netaisījās atbalstīt. Nudien, mīkla galvas lauzīšanas uzdevumu cienītājiem.
Kas zina, minējuma pavediens slēpjas JKP frakcijas deputāta un šīs partijas valdes locekļa Krišjāņa Feldmana atbildē uz televīzijas žurnālista jautājumu par, šķiet, vēl nepieredzēto: ministra ideju noraida paša politiskais spēks.
Vienmēr valodīgais deputāts šajā gadījumā uzvedās kā dzimumattiecības pusaudžiem izskaidrot norīkota vecmeita: minstinājās un meklēja vārdus, kamēr beidzot uztamborēja teikumu ar mājienu un atsaukšanos uz koalīcijā dzimušiem priekšlikumiem.
Ne gluži apstiprinot, nedz arī noliedzot, ka T. Linkaits patiesībā ir tikai izplatīšanas starpnieks, nevis autors drastiskajai idejai par iedzīvotāju autoparka atsvaidzināšanu. Pilnīgi iespējams, ņemot vērā JKP zemo rezultātu galvaspilsētas domes vēlēšanās, kur dominēja koalīcijas partneri no “Attīstībai/Par”.
Gan jau šis politiskais spēks, piešķirdams Rīgas mēra trešā vietnieka krēslu un dāsnu atalgojumu Lindai Ozolai (JKP), gribēja kaut ko pretī izrādītās augstsirdības līdzsvaram.
Teiksim, rokas pielikšanu “Attīstībai/Par” vides projektiem, kur ietilpst arī veco automašīnu skaita samazinājums. Tāpēc nav izslēgts, ka T. Linkaitam tikusi loma divu politisko spēku savstarpējo skaļi neafišēto rēķinu kārtošanas ēnu spēlēs.
Bez šaubām, tās atbalsojas arī valdībā, kas pēdējā laikā bieži līdzinās korim, kur ikviens dzied savu meldiņu, uz diriģentu neskatīdamies. To var attiecināt gan uz miglaini motivēto straujo nostājas maiņu banku politikā, gan iekšlietu ministra Sandra Ģirģena (“KPV LV”) paša izsludinātā konkursa Valsts policijas priekšnieka amatam ignorēšanu, gan kandidātu spietu no visām koalīcijas partijām uz Satversmes tiesas (ST) amatu, kam sākumā tika virzīta “Jaunās Vienotības” pārstāve.
Tāpat, apstiprinot izmaiņas autoratlīdzību nodokļu nomaksas kārtībā, valdība nonākusi dziļā pretrunā pati ar sevi. Ja ir acīmredzams, ka šis modelis krasi samazinās kultūras produktu īpatsvaru, tad kurš un kā, valdībasprāt, veidos četrus miljonus eiro vērto Latvijas tēlu, kur plānots uzsvērt valstī plaukstošo radošumu?
