Anda Līce: Pārbraukt ar buldozeru Baltijas tautu vienotības simbolam līdz šim vēl nebija ienācis prātā nevienam 173
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltijas valstu vēsturē augusts ir iegājis gan ar padomju okupācijas sākumu, gan tautu vienotību brīvības atgūšanas centienos. Bet laiks dara savu – mainās paaudzes, notikumi izbālē un nogrimst aizmirstībā. Un tad nāk kādi, kas tos sāk lietot savām vajadzībām un piepildīt ar pavisam citu saturu.
Skatoties video par Šlesera & Co 18. augustā sarīkoto akciju pie Brīvības pieminekļa un no 1989. gada 23. augustā filmētā “Baltijas ceļa” fragmentiem polittehnologu sadiegto sižetu, redzētais un dzirdētais mani satrieca. Tā pārbraukt ar buldozeru Baltijas tautu vienotības simbolam līdz šim vēl nebija ienācis prātā nevienam.
Man laimējās piedzīvot Atmodu. Jau toreiz bija skaidrs – kaut kas tik liels un pārveidojošs var notikt tikai vienreiz mūžā.
Daudziem to notikumu dalībniekiem tā joprojām ir dzīves augstākā virsotne.
Saprotams, uz tik augsta viļņa nav iespējams noturēties visu laiku, nāk atplūdi un viss, kas neizbēgami pavada laikmeta griežus. Paisumam seko bēgums, pēc virsotnes sasniegšanas – apnicīgās līdzenumu grūtības. Cilvēki nogurst un viļas, jo gan uz sevi, gan citiem ir likuši pārāk lielas cerības un dzīvojuši ilūzijās.
Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, ieraudzīdami agrāk nebijušas iespējas un jauno likumu nepilnības, cits pēc cita nāca varaskāri populisti, kuriem vienmēr pirmajā vietā ir vienīgi viņi paši, un sabiedrību sāka barot ar ilūzijām. Ne velti par populisma simbolu kļuva ātri bojājošais banāns.
Jēdzienam “populists” ir šāds skaidrojums: “Populisti savā retorikā piedāvā sociāli pievilcīgas idejas, izmantojot demagoģiju.”
Tagad visai Eiropai veļas pāri populisma vilnis, radot nedrošību un nestabilitāti.
To izmanto pasaules lielie spēlētāji, un tā ļoti daudzi ar pašreizējo situāciju neapmierinātie, paši to neapzinādamies, politikāņu rokās kļūst par noderīgiem idiotiem.
Pandēmijas un krīzes radītajā globālajā sastrēgumā laikam gan nevienā valstī sabiedrība nav apmierināta ar savu valdību. Visiem nekad, īpaši jau tagad, neklājas labi. Nekur pasaulē nevalda vispārēja laimība.
Tiem, kas pulcējas zem populistu karoga un tic, ka viņiem Latvija ir pirmajā vietā, gribas jautāt: “Kurp un kopā ar ko jūs ejat?” Vēlāk daudziem par piedalīšanos šādās spēlītēs būs kauns.
Jā, mums ir pamats ar daudz ko būt neapmierinātiem. Ja labās dzīves trauks ir pustukšs, vai tāpēc tas ir jāsadauza?
Valsts neveiksmēs mēs vainojam kādus citus, arī ārējos naidīgos spēkus. Taču tiem nākas iejaukties pavisam nedaudz, jo mēs visu paveicam paši ar savām rociņām. Vai tiešām jau esam no brīvības noguruši?
