Liāna Langa: Radies iespaids, ka sašķeltības plaisa sabiedrībā paplašinājusies 0
Aizvadīts sarežģīts, pretrunīgs gads. Neskaidrība, grūtības orientēties notiekošajā, tādu atskaites koordināšu izzušana, uz kurām līdz šim varējām paļauties, hibrīdapstākļi, viltus ziņas medijos, tehnoloģiju radīts paātrinājums politikā un sabiedrībā iespaido visus bez izņēmuma.
Kamēr labēji orientētiem sāk likties, ka pasaule grimst tumsā, jo spēka pozīcijas ieņem jaunas dažādu indivīdu grupu cīņas par līdz šim neinstitucionalizētām cilvēku un dzīvnieku tiesībām, kreisie liberāļi pārliecināti, ka maina pasauli uz labu un veicina tās evolūciju.
Sašķeltās sabiedrības daļas nonākušas antagonistiskās pozīcijās. To apliecina kaismīgas, reizēm nežēlīgas diskusijas sociālajos tīklos par katru vārdu vai jēdzienu, nonākot pat līdz sadursmei par pasaules uzskatu – vai sākumā bija ideja vai materiālā pasaule?
Viens mierinājums – šādas sarunas drīzāk notiek paēdušā sabiedrībā. Man radies iespaids, ka aizgājušajā gadā sašķeltības plaisa sabiedrībā paplašinājusies.
Nereti dažādu paradigmu nomaiņas vai juku laikos kāds mākslas notikums kļūst par laikmeta zīmi. Tā, manuprāt, šogad gadījies ar banānu.
Pazīstamā itāļu mākslinieka, absurdisma stila instalāciju meistara Maurīcio Katelāna Maiami Bāzeles mākslas skatē divas reizes par 120 000 pārdotais darbs “Komiķis” – ar līmlenti pie sienas piestiprināts nogatavojies banāns – šā gada novembrī izraisīja publisku diskusija par ideju, laikmetīgās mākslas jēgu vai bezjēgu un ko tā vispār nozīmē.
Man šķiet, ka realitātes absurda riņķa dancī mākslinieks mums piedāvā atslābt un uz mirkli pievērst savu skatienu auglim. Pēc tam padomāt, kas mūsdienās ir vai nav vērtības. Un vai tādas vēl pastāv.
Maurīcio Katelāns savos darbos reflektējis par daudzām sabiedriski aktuālām parādībām, tostarp par rasismu Itālijā, tajā palielinoties migrantu skaitam, un par patēriņa sabiedrību ar nosaukumu “Amerika”, Gūgenheima mākslas muzejā izstādot 18 karātu zelta tualetes podu.
Vēlāk pods līdz ar Faberžē cigarešu etviju tika nozagts no izstādes Blenheimas pilī Anglijā, Vinstona Čērčila dzimšanas vietā. Nozagtās lietas nav atrastas, un nav arī skaidrības, vai zādzība bijusi publisko attiecību kampaņa vai noziegums.
Maurīcio Katelāns dzimis Padujā 1960. gadā, pastāvīgi dzīvo Ņujorkā. Nav ieguvis augstāko profesionālo izglītību, ir autodidakts un viens no ievērojamākajiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem – katrai viņa kustībai seko līdzi galeristi un mākslas teorētiķi.
Nav ne mazāko šaubu, ka tad, ja kāds mazzināms ārtists pie sienas ar līmlenti piestiprinātu banānu, to neviens nedz pamanītu, nedz vēl jo vairāk uzskatītu par izstādīšanas vai jelkādas apceres vērtu. Gadījums ar Katelāna banānu uzrāda patiesību par mūsu laiku – izšķirīga nozīme ir vien tam, cik plaši atpazīstams tavs vārds, tirgū iekarotajai vietai un profesionālajai reputācijai.
Tādā ziņā pielīmētais banāns ir stāsts par relatīvi jaunu sabiedrības uztveres modeli. Tā gatava maksāt pat par sevis izsmiešanu, ja izsmējējs ļauj kļūt par daļu no pasaulslavena mākslinieka darba un ieiet mākslas vēsturē. Galerists Perotīns to nopirka par 120 000 dolāru, apēda kā globālās tirdzniecības un humora simbolu un… ieguva vēl plašāku publicitāti savai galerijai. Katelāns banānu bija nopircis visparastākajā pārtikas bodē.
Spilgta ideja un mākslinieka vārds padara 50 centus vērtu banānu par 120 000 dolāru vērtu.
Lai cik paradoksāli tas šķistu, Katelāna banāns ir zīmīgs stāsts par mums un mūsu laiku. Var novērsties un neskatīties uz to, tomēr tas tur turpmāk atradīsies. Ar pelēku līmlenti piestiprināts pie mūsu dzīves sienas.
Laimīgu jauno gadu!
