Vai gaļu Rīgā turpmāk dos uz kartītēm? Kur cilvēkos, kas pārtiek no burkāniem, tik daudz naida pret gaļēdājiem? Egila Līcīša feļetons 79
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vecā ķiplokspiede! Izkaltusī jumprava! Tai galvā vadiņš atlodējies! Bāz šņukuru pati savā porcijā, nevis manā paplātē! Tāds ugunīgu lamu izvirdums un visaptveroša nopēluma vilnis plūda un vēlās pār Rīgas domes deputāti, zālēšanas fani, „Progresīvo” partijai piederīgo Mairitu Lūsi, kura sociālajos tīklos ievietoja savu komentāru: „Atveru Rīgas sabiedrības veselības stratēģijas plānu. Prieks, ka runāt par gaļas patēriņa samazināšanu kļūst par normu. Un nē, patēriņa samazināšana nav gaļas pilnīga izslēgšana no uztura.”
Deputāte papildina, ka domes pasākumos jāpiedāvā vegānā menū, slimnīcu, skolu, bērnudārzu pārtikas resursos jāatturas no desas līkuma, liellop-, vistas, cūkgaļas. Pareiziem ēšanas ieradumiem ar zaļmasas īpatsvaru esot liela nozīme apkārtējās vides saglabāšanā.
Droši vien arī galvaspilsētas mēram Staķa kungam kā zemessargam ir plāns pārtraukt barošanu Bruņotajos spēkos pēc spēkavīru normām un iesaistīt armiju zaļēšanā. Pilsētas tēvu organizētos ēdiena sadales punktos, zupas virtuvēs jāizskauž pat gaļas produktu garša un smaka!
Tā jau saka, ka samierināt suni ar kaķi vai zaķi ir vieglāk nekā gaļēdāju ar zālēdāju.
Garšas jautājumos ēst taisītāji ir nelokāmi pro un kontra. Pret jauno māmiņu, antirasisti, feministi Lūsīti vienotā ierindā, rokās sadevušies, elkoņos sakrampējušies, nostājas Latgales pavārmākslas virtuoze Monika Zīle un speķa popularizētājs, par vegānu lielāko ienaidnieku pasludinātais Anatolijs Danilāns, desu un kūpinātu labumu uzņēmums „Jānis Sauka” un „Rubeņu” žāvēto vistiņu meistarstiķu alkšņu malkas krāsns kuriķi, kā arī cauraudzīša cūkgaļas ražotāju asociācija.
Vai gaļu turpmāk dos uz kartītēm? Vai tiešām provīzijas lietošanas ierobežojumi ir pašvaldības funkcija?
Par Lūses ideju servēt mazkaloriju mielastu un limitēt ēdienkartē gaļu sabozušās 1000 sarkofāgās baktērijas vēdera dobumā, visa šī zarnu trakta mikroflora, krēpes purina zoodārza lauva (dienā aprij 7 kg gaļas) un ierejas māju krancis – vau, ko? Grib atņemt manu cīpsloto kaulu?
Adžikas asumiņa sašutumā kvēlo izklapētas karbonādes, teļa gaļas tītenīšu, marmoršniceles, sivēna ribiņu un uz pannas čurkstinātu desiņu cienītāji, divkājainās, apkārtstaigājošās bifšteku kapsētas, kuras nav mācītas nešķūrēt iekšā nogalinātu dzīvnieku miesas.
No otras puses – kur cilvēkos, kas pārtiek no rīvētiem burkāniem, mostas tik daudz naida pret gaļēdājiem, ka tie būtu ar mieru izcept pēdējos ar grieztiem sīpoliem un kartupeļu šķēlītēm?
Tagadējie galvaspilsētas vadītāji „Progresīvie” ir jauni cilvēki, kam galvā valda diezgan liels juceklis.
Daudzi atgādina aktīvus komjauniešus, to rindās ir karojošas feministes, dažiem zaļokšņiem kā grūta liktens pabērniem ārstējošais ārsts nekādā ziņā neieteiktu nodarboties ar politiku. Kas sekos sabiedrības veselības stratēģijā? Kā plānos palīdzību gaļēšanas jūgā nokļuvušajiem?
„Progresīvie” programmatiski saka – tautu dēli un meitas ne tikai Rīgā, bet visās valsts malās brēc pēc glābiņa un atsvabināšanas no taukā pūķa. Galvenais, ka gaļēdāju vecāku audzināšanā nodoti bērni cieš un kļūst līdzatkarīgie no filejas un cūkādiņām!
Jāpārdomā par skārņu slēgšanu, saīsinātu darba laiku, ierobežojumu, ka gaļas pārdošanas punkti atrodas viens no otra ne tuvāk kā piecu kilometru rādiusā. Jānodrošina veģetārais racions, lai diētas balansētājiem ir pieeja godži ogu maisījumiem, čia sēklu smāķiem, kukurūzas nūjiņām, vegānajam tuncim, zaļsalātiem, sojšlikam un tofu veselīgajām baudvielām.
Par to progresa ceļa gājēji stāvēs stingri kā Mārgareta Tečere, kaut arī pretējā nometne, kura ar mieru piešķirt Nobela prēmiju servelādes un salami izgudrotājam, uzskata, ka jūraszāļu nori lapas ir absolūti neēdamas, apetīti nerosinošas, kuņģim nepanesamas lietas.
Veģetārā uztura piekritēji ir grūti pārliecināmi atteikties tikai un vienīgi no zaļmasas izmantošanas uzturā ar medicīniskiem argumentiem, ka vegāni tāpat kā smēķētāji mirst jauni.
Zālēdāji dzīvo īsāku mūžu, jo augošie ķermeņi nesaņem neaizstājamās aminoskābes un organismā ir pazemināts hemoglobīna līmenis.
Tikmēr rīdzinieki pazaudē nervus un iegūst gremošanas traucējumus, holesterīns gaļēdāju pilsētnieku asinīs ceļas un grimst – kāpēc jāizplēš veselas lappuses no latviešu kulināro vērtību mantojuma, kad atņems bērniem veģetārisma grabuli?
Vai tiešām tas beigsies tad, kad ēst izgribējušies vegāni nograuzīs zālienus Rīgas parkos, pa tīro noņukās augus pilsētas apstādījumos un notiesās visus kukaiņus svaigā un kaltētā veidā!
