Uldis Šmits: Ir aizdomas par manipulācijām ar gāzes ieguves un piegādes apjomiem 27
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai energoresursu, īpaši gāzes, cenu kāpums Eiropā ir politiskas izcelsmes problēma? Tikpat labi varētu vaicāt, vai cauruļvads “Nord Stream 2” uzskatāms par ekonomisku vai politisku projektu. Abiem jautājumiem piemīt savstarpēja saistība, kas sāk izraisīt Eiropai raksturīgās bažas arī tajās galvaspilsētās, kur iepriekš šī tēma nelikās pārlieka satraukuma vērta.
Dažas valstis, tostarp Francija un Spānija, prasa izvērtēt situāciju ES gāzes tirgū.
Līdzīgu prasību, ziņoja “Bloomberg”, izvirzījusi grupa Eiroparlamenta deputātu vēstulē Eiropas Komisijai, kas veic pārbaudi. Ir aizdomas par manipulācijām ar gāzes ieguves un piegādes apjomiem. Komerciāli grūti izskaidrojamiem. Toties īsti piemērotiem tam, lai izdarītu spiedienu uz Berlīni (mājiens Vācijas nākamajai valdībai un pamudinājums “NS2” sertifikācijas procesā iesaistītajiem), bet galvenokārt uz Briseli. Jo Kremli neapmierina ES iekšējā tirgū ieviestie noteikumi, kuri iegrožo monopolista “Gazprom” iespējas un kuri būs saistoši arī “NS2”. Mēģinājumi to apstrīdēt tiesās beidzās neveiksmīgi, un tad arī dīvainā kārtā sāka augt cenas.
Putins tajā vainojis apstākļu nelāgu sakritību un, viņaprāt, ES kļūmīgi izraudzīto ceļu enerģētikas nozarē.
Līdzīgi izsakās, piemēram, Ungārijas valdības galva Orbāns un ļaudis ieinteresētajās darījumu aprindās. Savukārt apdraudētās Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba šajā sakarā bildis: “Rietumeiropas politiķis vai biznesmenis nespēj iztēloties pat visbriesmīgākajos sapņos, ka Krievija viņus tomēr uzmetīs un nosaldēs namus, fabrikas un rūpnīcas,” tāpēc vienošanās vienmēr tiks rasta.
Vienoties, protams, var, turklāt ekonomiskais izdevīgums nav svarīgākais nosacījums. (Arī pēc “NS2” nav sevišķas vajadzības, speciālisti apgalvo, ka jau esošo cauruļvadu jaudas ir pietiekamas, lai piegādātu krietni vairāk gāzes – saskaņā ar domnīcas “Atlantic Council” aprēķiniem par 136% vairāk –, nekā Eiropai nepieciešams.) Kritērijs ir Putinam atstātās brīvas rokas pēcpadomju telpā un viņa radītās korupcijā balstītās sistēmas akceptēšana.
Cenu kāpumu vai krasas svārstības iespējams novērst ar tirgus instrumentu palīdzību, taču straumes – “NS” un “NS2” – varētu izmest krastā vēl citus mēslus. Ieskaitot Krievijas militārās klātbūtnes pastiprināšanu Baltijas jūrā, aizbildinoties ar šīs “kritiskās infrastruktūras” aizsardzību.
Pagaidām minētie projekti pārsvarā noder Eiropas politiķu korumpēšanai jeb, vienkārši sakot, uzpirkšanai. Tomass Hendriks Ilvess nav pirmais, kurš to pamana (sk. viņa runas izklāstu Varšavas drošības forumā “Latvijas Avīzes” 8. oktobra numurā) un nosoda Rietumu līdzdalību “noziegumā, sadarbojoties ar brīvības, mūsu apgaismības mantojuma, likuma varas un cilvēktiesību ienaidniekiem”.
Par Krievijas gāzes eksportu ieņemtā nauda daļēji vai pat lielā mērā atgriežas Eiropā un nonāk attiecīgo cilvēku kabatās vai materializējas krievu oligarhu un bagātībā iedzīvojušos ietekmīgo ierēdņu un propagandistu pirktajos nekustamajos īpašumos.
Ne velti Gerhardu Šrēderu un “Nord Stream 2 AG” izpilddirektoru Matiasu Varnigu dēvē par vislabāk apmaksātajiem Kremļa ietekmes aģentiem, taču augsti amati Krievijas valsts uzņēmumos ir tikai viens no veidiem, kā aplaimot pensionētu Rietumu politiķi vai senu KGB sadarbības partneri, bet sastopams arī variants “divi vienā”. Reizēm pietiek ar klusēšanu.
Parādība kļuvusi pārāk izplatīta, tāpēc nav izskaužama ar vispārējiem secinājumiem, ka politika esot netīra, neko darīt, un galu galā tāda ir dzīve.
Sākumam pietiktu, ja tiktu konsekventi piemēroti jau esošie tiesību akti.
Nu kaut vai Ilvesa piesauktais Apvienotās Karalistes likums par neskaidras izcelsmes bagātību un analogs Francijas likums, kas paredz atsavināt valstu vadītāju (līdz šim parasti Āfrikas diktatoru) nelikumīgi gūtu mantību, ko apzīmē ar juridisku terminu “bien mal acquis”. Pretējā gadījumā Eiropas vērtību cena piedzīvos neatgriezenisku kritumu.
