Māris Zanders: Uz Džo Baidenu ASV prezidenta amatā nevajadzēt likt pārāk lielas cerības vai bažīties 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mazliet neveiklā vārdu spēle šī teksta virsrakstā saistīta ar 20. janvārī notikušo Baltā nama saimnieku maiņu. Precīzāk sakot, ar plaši izplatītu priekšstatu par ASV attiecībām ar citām valstīm. Un tas ir: kā lielvalsts ASV nosaka toni globāli daudzos jautājumos.
Šo darbību novērtējums tālāk jau atkarīgs no cilvēka simpātijām vai antipātijām – “jaucas citu valstu iekšējās lietās” vai “palīdz, nodrošina demokrātiju”.
Lai gan nesimpatizēju viedoklim, ka autoritārā Ķīna jau krietnu laiku pasaulē ir tikpat ietekmīga kā ASV, tālāko piezīmju mērķis ir izvirzīt pieņēmumu, ka uz Džo Baidenu prezidenta amatā nevajadzēt likt pārāk lielas cerības (vai bažīties). Lai cik mums patiktu runāt par “lielvalstu spēlītēm”, šajā gadā prioritāte ir iekšpolitiskie jautājumi. Arī ASV.
Neapšaubu ekspertu apgalvojumus, ka Baidens atšķirībā no Donalda Trampa būs racionālāks attiecībās ar Eiropu, piesardzīgāks attiecībās ar Irānu, Krieviju un līdzīgiem režīmiem, vairāk ieinteresēts demokrātisko tradīciju attīstībā Ukrainā utt.
Tomēr ir skaidrs, ka primāri viņam būs jautājumi par ekonomikas stāvokli un pandēmijas ierobežošanu ASV. Jo tie ir svarīgākie jautājumi viņa vēlētājiem un līdzpilsoņiem.
Ir cilvēki, arī Latvijā, kurus ASV politiskās vadības fokusēšanās uz šīs valsts iekšpolitiku dara bažīgus, jo, viņuprāt, mudina citus starptautiskos spēlētājus – Baltijas gadījumā Krieviju – uzvesties agresīvāk. Šajā pasaules izpratnes modelī ārpolitiski aktīva ASV administrācija ir ieguvums per se.
Man savukārt šķiet, ka būs jau labi, ja Baidens izpildīs solīto, proti, ASV atkal iesaistīsies Pasaules veselības organizācijā un klimata pārmaiņu risināšanā un netērēs savu un Eiropas līderu laiku tirdzniecības regulējumu kašķos.
Savukārt Krievija, kuras vadība un sabiedrība kopumā, protams, nav zaudējusi ne grama no impēriskā domāšanas veida, vismaz 2021. gadā vairāk būs aizņemta ar jautājumu, cik izmaksā (dažādā izpratnē) Aleksandra Lukašenko noturēšana pie varas Baltkrievijā, kā saglābt gāzes cauruļvada “Ziemeļu plūsma-2” projektu (Tramps pamanījās vēl savas varas pēdējās dienās noteikt jaunas sankcijas pret projektā iesaistītajiem uzņēmumiem). Galu galā jāgādā lai t. s. parlamenta t. s. vēlēšanās šogad nav nepatīkamu pārsteigumu Vladimira Putina sirdsmieram.
Citiem vārdiem sakot, vismaz šogad jaunā administrācija ASV ārpolitiski uzvedīsies savaldīgāk nekā iepriekšējā, tomēr koncentrēsies uz iekšpolitiskiem jautājumiem, un neko bīstamu es te neredzu. Mana tēze par iekšpolitisko tēmu dominēšanu šogad vairs nav tik flegmatiska, ja atceramies, ka Latvijai ir arī citas būtiskas valstis Rietumos.
Var dažādi vērtēt “Brexit”, tomēr Lielbritānija Baltijai vienmēr bijis vērtīgs sabiedrotais gan politiskos, gan ekonomiskos jautājumos. Lielbritānija, protams, joprojām ir NATO dalībvalsts, tomēr skaidrs, ka Borisa Džonsona valdībai būs ko šogad darīt ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī lai valsts dzīve nu jau ārpus Eiropas Savienības noritētu puslīdz gludi.
Savukārt Vācijas gadījumā pandēmiju un tās ietekmi uz ekonomiku kā iekšpolitisku prioritāti papildina šogad gaidāmās parlamenta vēlēšanas.
Diez vai kanclerei Angelai Merkelei, kura vairs nekandidēs, būs hiperaktīvs noskaņojums starptautiskos jautājumos.
Īsi sakot, mūsu svarīgākie sabiedrotie šogad būs aizņemti ar pašu lietām, un tas ir jāuztver ar sapratni.
Vai tas kaut kā var sarežģīt mums dzīvi? Manuprāt, ne, ja dažos jautājumos, piemēram, Eiropas Savienības resursu sadalē, spēsim koordinēties ar, piemēram, Lietuvu un Igauniju, Nīderlandi (šajā valstī gan arī vēlēšanas šogad…) un citām līdzīgi domājošām dalībvalstīm tā, lai mums, kā saka, nekāpj uz galvas.
Būšu nediplomātisks, minot, ka ir dalībvalstis, no kurām regulāri var sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus – vai nu prokremliskus žestus, vai citu valstu šantažēšanu ekonomiskos jautājumos.
Par laimi, arī tajās, piemēram, Itālijā, šogad svarīgāki ir iekšpolitiskie jautājumi. Manā skatījumā galvenā problēma, ko var radīt šāds, tēlaini izsakoties, sevī ieraušanās periods, ir nepietiekama koordinācija starp dalībvalstīm nelegālās migrācijas kontekstā.
