Sacensību un uzvaras garša 1
Golfa sezona Latvijā nav īpaši gara, tomēr to spēlē gandrīz visu gadu. “Atceros, ka 2014. gada 31. decembrī spēlēju Ozo golfa laukumā. Aizbraucu, laiks labs. Mīnusi bija, bet spīdēja saule,” spēli sezonai netipiskā datumā atceras V. Lejiņš. “Spēlējot vasarā, gadījumam, ja uznāk lietus, man somā ir speciālas bikses, jaka un cimdi. Var uzreiz pārģērbties un spēlēt tālāk.” Ir gan nosacījums – ja ir zibens vai pērkons, golfu spēlēt nedrīkst. Katru gadu notiek nelaimes gadījumi, kad zibens nosper kādu golferi: golfa nūjas ir no dzelzs, negaisā tas ir visai riskants priekšmets.
“Mūsu grupai ir tradīcija – katru gadu novembrī dodamies uz Spāniju, uz Estaponi. Tur vēl ir silts, mēs dzīvojam nedēļu. Spēlējam golfu, dzeram vīnu, ēdam zivis. Atpūšamies, bet arī pasportojam,” atklāj V. Lejiņš. Spēlējot citas domas nelaižot ne tuvumā, tikai par golfu. Sacenšoties par dažādām pašizgudrotām balvām – glāzi vīna, pieciem eiro, kaut vai vienu sērkociņu. “Man vajag adrenalīnu, mača izjūtu,” par sevi pasmej golfa entuziasts. “Vajag sajūtu, ka tu par kaut ko cīnies, kaut ko vinnē.”
Kopš viņš spēlē golfu, esot ieguvis ļoti daudz draugu un paziņu. Daudzi kļuvuši par ģimenes draugiem, izbraucienos draudzība nostiprinās vēl vairāk. “Parasti tad sarunas notiek par golfu. Kad mana sieva vēl nemācēja spēlēt, viņa teica: kā tu vari atcerēties, ka, piemēram, septītajā bedrītē kādu sitienu izdarīji nepareizi? Tagad viņa man saka: es 13. bedrītē netrāpīju! Redz, kā tagad pati atceras!”
Lejiņu ģimenei ir arī mājiņa pie Tūjas, pie pašas jūras, turp vienmēr gribas aizbraukt. Ja šīs vietas nebūtu, sieva katru sestdienu un svētdienu spēlētu golfu,” prāto V. Lejiņš.
