Haralds Matulis: „Gribu uzrakstīt erotisku romānu!” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pērnruden klajā nākusi rakstnieka, publicista un tulkotāja HARALDA MATUĻA otrā grāmata “Eksistenciālisms” (izdevējs – biedrība “Ascendum”), ko var dēvēt par dzejprozas krājumu. Viņš šobrīd darbojas arī kā Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs. Studējis filozofiju, sociālo un kultūras antropoloģiju.
Haralda Matuļa tulkojumu vidū ir savulaik ļoti populārs izdevums – Džonatana Kalera “Literatūras teorija: ļoti saistošs ievads”, tāpat ievērota tika arī viņa latviešu valodā pārceltā Daniila Harmsa “Prozas izlase” u. c. 2019. gadā Haralds saņēma Latvijas Literatūras gada balvu debijas kategorijā par darbu “Vidusšķiras problēmas” (“Mansards”, 2018).
– Kāpēc tu uzrakstīji otru grāmatu?
H. Matulis: – Tas ir tikai viens no manas dzīves daudzajiem projektiem. Šobrīd es neesmu drošs, kādu rakstīt trešo grāmatu un vai vispār rakstīt. Uzrakstīt grāmatu nebija svarīgākais. Mums bija tāda smieklīga saruna ar dizaineru Alekseju Muraško: es pie viņa ienācu pārrunāt dizainu, viņš tur strādā pie citas grāmatas, lielām smukām bildēm. Un viss viņam pilns ar tādām grāmatām. Es prasu: bet kam tas ir vajadzīgs? Kāpēc cilvēki to visu raksta? Viņš paskatās un saka: tu jau esi tāds pats. Tajā brīdī es sapratu, ka man, iespējams, vajadzētu laboties.
– Tu nāc pie Alekseja ar konkrētām idejām?
– Ar pirmo grāmatu “Vidusšķiras problēmas” man bija ļoti skaidrs – vajag bildes. Sarunā ar izdevēju Jāni Ogu es aktīvi stāstīju, žestikulēju, pārliecināju, bet Jānis tā piesardzīgi mēģināja teikt: Harald, literatūra, manuprāt, ir tas, kur ir vārdi, nevis bildes? Bet es uzstāju, un mēs palikām ar bildēm.
Šoreiz arī bija idejas par bildēm, taču galvenā doma – noformējumam jābūt askētiskam. No bildēm atteicāmies, taču grāmatā ir daudzi lieliski risinājumi, ko nevarētu paveikt parasts maketētājs. Ja kāds tos palaiž garām, tas nav nekas slikts. Bet cilvēki, kas māk novērtēt smalkumus, tur kaut ko labu saskatīs. Es gāju uz drošu vietu – pie Alekseja.
– Grāmatā var just darbu ar maketu! Bet es izlasīju tikai pusi šobrīd, jo vienā vietā tu raksti, ka dienā jāizlasa tikai pāris tekstus. Diezgan asprātīgi (un labā nozīmē bezjēdzīgi, jo es lasīju vairāk par “ieteicamo devu”). Bet kādas bildes tu gribēji likt?
– Kāpēc vispār bildes ir vajadzīgas, un kāpēc tās tik labi strādāja pirmajā grāmatā? Lēnās lasīšanas dēļ. Bildes atsvaidzina lasītāju, mazliet izklaidē, izsit no ritma, pat ja tās ir trīs vai piecas sekundes. Ir patīkama paskatīšanās uz bildi – un tad var pārslēgties uz nākamo tekstu. Šoreiz vecā druka daļēji pilda šo funkciju, piesaista uzmanību. Es biju vēl apsvēris iespēju likt ievērojamu domātāju un rakstnieku portretus. Mēs spriedām, vai vajadzētu atšifrēt, kas tie ir. Jo tā spēle būtu jautrāka, ja parādītos veca fotogrāfija… bet kurš tas ir? Vai šitais ir Hamsuns? Nē, tas nav Hamsuns. Tas būtu jauki, bet ne šajā grāmatā.
– Vai tu varētu teikt, ka katrs tavas dzīves projekts atklāj tevī ko jaunu?
– Tā ir problēma. Radot kaut ko jaunu, es riskēju zaudēt savu lasītāju un pievilt tos divpadsmit lasītājus, kam patika pirmā grāmata, tad būs jāmeklē otri divpadsmit, kam patiks otrā. Es nemēģinu ar rakstniecību nopelnīt, tāpēc tas nav finansiāls jautājums. Bet lielie mākslinieki, kas vienā brīdī kļūst slaveni, sastopas ar dilemmu – būt brīvam un gleznot to, ko gribi, vai gleznot skaistus un iespaidīgus sevis atdarinājumus. Esmu šajā ziņā brīvs. Kā es pats to uztveru? Man ļoti simpātiska šķiet no japāņiem pārņemtā ideja, ka mākslinieks kaut ko izdara, noslēdz zināmu daiļrades posmu un sevi izgudro no jauna. Bet tas nav sagudroti, drīzāk viņš ir brīvs darīt kaut ko citu.
Vārdam “projekts” ir nolietojuma pieskaņa, es to izmantoju agrīnajā Sartra izpratnē – cilvēks ir pats sev projekts, viņš visu laiku atrod, kā sevi piepildīt. Mani tagad piesaistījis teātris. Mākslas joma, kas agrāk likās ļoti… tukša, nesaprotama. Es gāju uz teātri un pirmās 20 minūtes skatījos uz cilvēkiem, kas staigā pa skatuves dēļiem un izliekas, ka viņi ir ķiršu dārzā. Domāju: ak dies, ko es te daru? Ko dara viņi? Ļoti reti izdevās iegrimt, bet tagad jūtu, ka esmu audzis.
– Vai tu strādā pie lugas?
– Strādāju pie performances par Rakstnieka un Kritiķa attiecībām – “Rakstnieks un afekti”. Skaidrs, ka rakstnieks primāri reaģē afektīvi pret visu. Taisīsim ar Vari Klausītāju.
– Vai tu esi rakstnieks?
– Kādu laiku es ar šo domu koķetēju. Tas ir tik jauki – iznāk pirmā grāmata un tu vari teikt: es esmu rakstnieks. Pēc tam nodomā: nē, esmu iesācējs. Vienā brīdī sāc saņemt pretī: Harald, tu jau sen esi rakstnieks, mēs to zinājām. Es gan to neuztveru pārāk nopietni. Ja mani piesaka kā ģenerālsekretāru, nevis rakstnieku, es neapvainojos. Tas mani ir atbrīvojis. Jo kā rakstnieks es jūtu, ka varu atļauties kļūdīties. Uzrakstīt mazu, neveiksmīgu stāstiņu. Vai uztaisīt lielāku nesaprotamu projektu.
– Prozas lasījumos lasīji ko interesantu, bet īpatnēju…
– Tas bija eksperimentāls gabals – samiksēju savu tekstu ar mākslīgi ģenerētu. Paņēmu tekstu no Rožē Vadima autobiogrāfijas. Strādāju šobrīd pie projekta, kur ražoju literatūru ar mākslīgā intelekta un programmēšanas palīdzību. Gribu uzrakstīt erotisku romānu. Man jau ir role model – ņemu par pamatu Karīnu Račko. Jo viņa ir vislieliskākā šajā jomā. Tai tomēr ir jābūt pārdodamai grāmatai, aizraujošai, uztveramai. Tas nav neiespējami, tomēr nianšu ir daudz. Vieglāk būtu uzrakstīt šādā veidā dzejoļu krājumu.
– Kuru dzejnieku atdarinātu?
– Ja mūzikā ir Raimonds Pauls. Tad dzejā tas ir Guntars Račs.
– Visi laikam jautājuši, vai Latvijas Literatūras gada balva tevi ir ietekmējusi…
– Jā, fundamentāli! Cilvēki ir dažādi, kādam to varbūt nevajadzēja, bet man ļoti noderēja. Cik esmu runājis ar jauniem un arī pieredzējušajiem rakstniekiem – vismaz vienu balvu vajadzētu iedot katram, kurš kaut ko jēdzīgu sastrādājis. Tas ļoti nomierina. Kā atestāts vai pabeigšanas diploms. Es arī tagad būtu priecīgs dabūt kādu balvu, bet vairs nav sajūtas, ka man kādam kas jāpierāda.
– Tu jau neesi no tiem, kas būtu gatavi atdot, piemēram, balvu kādam citam?
– Ja kāds ir pelnījis vairāk, man nav problēmu to pateikt. Cita lieta – ja man šķiet, ka esmu labākais atsevišķās situācijās. Tad es negribētu liekuļot. Debijas kategorijā pagājušajā gadā, piemēram, būtu pelnījuši vairāki. Ne tikai Rvīns Varde, kas ieguva, bet arī Raimonds Ķirķis, un, manuprāt, arī Andrim Kuprišam bija spēcīgs darbs, kas pat vispār netika nominēts.
– Kādu jaunu balvu varētu Latvijas literatūrā ieviest?
– Neesmu drošs, vai vajag balvu. Es priecājos par Valsts kultūrkapitāla fonda jaunrades veicināšanas stipendijām, kuru ieviešanā arī esmu piedalījies. Tu dari to pašu kvalitatīvo darbu, ko iepriekš, bet tev beidzot samaksā adekvāti un tu jūties kā cilvēks, novērtēts. Tas ievērojami ceļ rakstnieku profesijas prestižu.
Savukārt par balvām – man vienmēr ir patikuši jauni cilvēki, avangards un eksperimenti. Es gribētu vairāk palīdzēt jaunajai literatūrai. Pats esmu izgājis tam cauri. Cik grūti ir pirmajos piecos, desmit gados dabūt jebkāda veida atbalstu savam darbam. Atskatoties redzu, ka arī tajā laikā biju spējīgs, dažas idejas bija drosmīgākas nekā tagad, kad esmu atzīts. Bet šī problēma jau nav raksturīga tikai Latvijai. Radošie nereti atceras tikai savas grūtības, kas bija augot. Bet izaugot aizmirst, ka tādas grūtības bija, jo dabū beidzot to atzinību, ko jūtas pelnījuši. Literārajā akadēmijā katru gadu ir vismaz divi trīs autori, kas ir tik talantīgi, ka būtu pelnījuši savu grāmatu vai vismaz kopkrājumu. Arī grāmata ir liels grūdiens. Atceros krājumu “Kā pārvarēt niezi galvaskausā?” (Valters Dakša, 2018) – lielākā daļa no tajā apkopotajiem autoriem tagad jau ir izdevuši savu grāmatu.
– Ko tu novēlētu tiem, kas rakstīs par tavu jauno grāmatu?
– Esmu augstās domās par lasītāju. Patiesībā rēķinos, ka to lasīs cilvēks, kurš pats raksta vai studē ko saistītu. Un tāpēc gribēju runāt par šķietami marginālām vai obskūrām tēmām. Tās ir attiecības ar tradīciju, vēlme uzrakstīt kaut ko nozīmīgu un nedrošība par to, vai sanācis. Zināšana par to, ka nevari atļauties atkārtoties, bet nespēj arī būt izteiksmīgs un košs. Daudziem šo jautājumu nav, bet citi par to intensīvi domā. Dažas domas grāmatā es veltīju arī kritiķiem. Vēlējos tos atbrīvot no pienākuma rakstīt aprakstošā veidā, lai gan es saprotu, ka, sniedzot šo šķietamo brīvlaišanu, es vēl vairāk uzlieku viņiem atbildību. Un viņi domā: paga, ko tas Matulis saka? Kā tas jāsaprot? Nē, viņš tikai kaitējas ar mums.
– Un ja kāds pēkšņi uzraksta, ka šī grāmata ir labāka par pirmo?
– Es ar to rēķinos. Jau tagad varu skatīties uz abām retrospektīvi. Pirmā bija oriģinālāka. Man bija specifiska pieredze filozofijā, sociālajā antropoloģijā un praktiskajā politikā. Pat cilvēki no šiem laukiem ne vienmēr spēja saprast, ko gribēju teikt. Jaunajā grāmatā ir liriskais “es” un viņa pārdzīvojumi. Man ir teikuši jau: Harald, es būtu gribējis pats tādu grāmatu uzrakstīt, bet nezināju, kā. Izrādās, neesmu viens savu moku un ciešanu unikalitātē.
– Liekas, ka tagad raksti personiskāk. Ne tik augstprātīgi. Bet tāpat tā ir daļa no tevis?
– Rakstīju personiskāk, bet ne tādā ziņā, ka skartu klasiskas intīmas tēmas, kur mēdz piedomāt par pašcenzūru. Gribēju aprakstīt radikālo grūtību izteikties, kad liec kopā vārdus, bet jūti, ka galīgi nav tas. Es gribēju atstāt tekstu staignu un diezgan netīru.
– Vai tu jau esi atradis savu vietu dzīvē?
– Man par to ir teksts grāmatas 102. lpp. Kad man bija pieci gadi, es domāju: reiz man būs 22 vai 37 gadi, tad es būšu tik liels, es visu zināšu. Kā es gribētu satikt to cilvēku un pajautāt visu, visu! Un tagad man ir tie 37 gadi, bet vai es varu bērnam atbildēt uz šiem jautājumiem? Zinu, ka varu radīt bērnam drošības sajūtu, bet nav sajūtas, ka personīgi viss būtu skaidrs un atrisināts.
