Par šo fotogrāfiju stāsta Valdis Semjonovs: “Toreiz jau fotoreportieriem bija grūti, jo staigājām apkārt lielām fotosomām, bet tā varēja maskēties arī visādi, kam prātā ļaundarības. Tāpēc barikāžu sargi mums vienmēr pievērsa uzmanību. Domāju, citiem Augstākās padomes (AP) bildes tādā rakursā pavisam noteikti nav. Lai uzņemtu AP ieeju, uzrāpos uz citas automašīnas, kas stāvēja ieliņā pie Sv. Jēkaba baznīcas. Kad tur stāvēju, man bija sajūta, ka uz mani jau tēmē. Ja bildi palielinātu, varētu ieraudzīt, ka sargi, kas stāv pie ieejas, uz mani bažīgi raugās. Rādīja ar pirkstu. Bet tā jau vispār bija tāda barikāžu sajūta – izdzīvos, neizdzīvos. Ja jau PSRS armijai būtu pavēlēts likvidēt tās barikādes, viņi to arī izdarītu, un pilnīgi skaidrs, kas notiktu ar cilvēkiem, kuri tur atradās…”
Par šo fotogrāfiju stāsta Valdis Semjonovs: “Toreiz jau fotoreportieriem bija grūti, jo staigājām apkārt lielām fotosomām, bet tā varēja maskēties arī visādi, kam prātā ļaundarības. Tāpēc barikāžu sargi mums vienmēr pievērsa uzmanību. Domāju, citiem Augstākās padomes (AP) bildes tādā rakursā pavisam noteikti nav. Lai uzņemtu AP ieeju, uzrāpos uz citas automašīnas, kas stāvēja ieliņā pie Sv. Jēkaba baznīcas. Kad tur stāvēju, man bija sajūta, ka uz mani jau tēmē. Ja bildi palielinātu, varētu ieraudzīt, ka sargi, kas stāv pie ieejas, uz mani bažīgi raugās. Rādīja ar pirkstu. Bet tā jau vispār bija tāda barikāžu sajūta – izdzīvos, neizdzīvos. Ja jau PSRS armijai būtu pavēlēts likvidēt tās barikādes, viņi to arī izdarītu, un pilnīgi skaidrs, kas notiktu ar cilvēkiem, kuri tur atradās…”
Foto: Valdis Semjonovs

“Bija jāpaiet laikam, lai pieņemtu, ka tajās dienās savi nopelni bija arī padomju pulkvežiem!” Akadēmiķis Jundzis par janvāra barikādēm 11

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

PSRS Aizsardzības ministrijas laikraksta “Krasnaja zvezda” žurnālistu, padomju armijas pulkvedi Modri Ziemiņu (1944–2016) līdz zināmam brīdim var saukt par pretrunīgu personību. Līdz 1991. gada augustam viņš faktiski atradās “frontes” otrā pusē.

LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
Lasīt citas ziņas

Tomēr viņa lielākoties 90. gados tapušajās grāmatās Ziemiņš jau ir nepārprotams Latvijas neatkarības atbalstītājs. Nule izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nākušais darbs “Rīgā deg ugunskuri. Militārā žurnālista reportāžas no barikādēm” pirmo reizi izdots 2001. gadā par autora līdzekļiem un neizpelnījās plašu lasītāju loku.

Tālavs Jundzis: “Virsnieki tika aicināti palīgā dot padomus, kā veidot barikādes. Tas, ko viņi ieteica ar savām militārām zināšanām, mums bija kaut kas pilnīgi jauns. Militārās zināšanas šajā gadījumā bija jāpavērš pretējā virzienā.”
Foto: Karīna Miezāja

Tas ir laikmeta liecību krājums, kas vēsta par 1991. gada janvāra barikāžu laiku un dažiem turpmākajiem mēnešiem. Grāmatas savdabība slēpjas tajā, ka liecinieki lielākoties ir padomju armijas virsnieki – latvieši, kas toreiz jau bija izvēlējušies nometnes un deva būtisku ieguldījumu barikāžu veidošanā, par ko līdz šim runāts samērā maz.

Ideja par darba atkārtotu izdošana pieder “Latvijas Avīzes” žurnālistei Dacei Kokarevičai (1957–2019). Diemžēl viņa šo brīdi nepiedzīvoja. “Rīgā deg ugunskuri” noformējumā izmantotas fotogrāfijas no Andas Krauzes un Valda Semjonova privātā arhīva.

Savukārt grāmatas ievada autors un zinātniskais redaktors ir barikāžu dalībnieks, atjaunotās Latvijas Republikas pirmais aizsardzības ministrs, akadēmiķis Tālavs Jundzis. Viņa atzinums: “Otras šādas grāmatas par to laiku faktiski nav.”

 

“Rīgā deg ugunskuri” tātad ir pirmā grāmata, kurā apkopotas ziņas par barikāžu, ja tā var teikt, militāro pusi?

T. Jundzis: Jā. Arī es esmu diezgan daudz par to rakstījis barikāžu pētījumos, taču man tas viss izšķīda kopējā ainā. Modris Ziemiņš, dodot arī kopainu, vairāk pamato virsnieku ieguldījumu. Turklāt objektīvi. Mani pārsteidza, cik Ziemiņam precīzi un adekvāti izdevies atspoguļot barikāžu virtuvi – kā barikādes tika organizētas, vadītas.

Viņam grāmatā izdevies to perfekti izdarīt, izmantojot PSRS armijā dienējušo latviešu virsnieku stāstījumu. Varu pilnībā garantēt, ka lielākā daļa šo virsnieku stāstītā, ko viņš atstāsta, tā arī notika.

Faktu ziņā man kā pētniekam tur gan nekā jauna nebija, jo viņš būtībā apraksta to pašu, ar ko tajā laikā kā Augstākās padomes (AP) Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks nodarbojos arī es.

 

Pārsteidz Ziemiņa spēja barikāžu dienās saglabāt neitralitāti, kas ļauj brīvi nākt un iet abās nometnēs – viņš nav barikāžu dalībnieks klasiskajā izpratnē, tomēr kontaktējas ar tautfrontiešu vadību un vienlaikus jo­projām ir PSRS armijas pulkvedis, armijas avīzes “Krasnaja zvezda” korespondents, apmeklē arī PSRS Baltijas kara apgabala vadības kabinetus.

Grāmatas autora dzīve būtu jāsadala divos periodos. Līdz 1991. gada rudenim viņš patiešām ir padomju armijā atzīta, pietiekami augsta ranga preses personība. Kuram katram tādu stāvokli neuzticēja, tas jāapzinās. Viņš bija ļoti komunikabls, patīkams cilvēks. Nekad nepagāja garām nepasmaidījis vai kādu joku neizmetis.

Ņemot vērā viņa atvērtību, mēs no AP Aizsardzības un iekšlietu komisijas, arī personīgi es, šad tad skatījāmies, vai no viņa nevar uzzināt kādu konkrētu, mūs interesējošu lietu. Ne jau kādus lielus noslēpumus, bet… Diemžēl jāsaka, nevienā gadījumā mēs no viņa nekādu informāciju nesaņēmām.

Viņš nekad neteica “nē”, bet ar kādu joku vai vispārīgu atzinumu izgāja no situācijas. Otrs periods nāca pēc 1991. gada augusta puča, kad viņš tiešām kļuva par padomju iekārtas noliedzēju, PSRS armijas kritiķi un neatkarīgas Latvijas valsts atzinēju, kas man arī bija pārsteidzoši.

1991. gada janvārī Rīgā lauku ļaudis atveda arī smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm. Šī un citas Valda Semjonova un Andas Krauzes fotogrāfijas publicētas arī grāmatā “Rīgā deg ugunskuri”.
Foto: Valdis Semjonovs

 

Šķiet, grāmatā minētās sarunas notikušas jau pēc barikādēm, šajā otrajā periodā, 90. gados.

Pilnīgi noteikti! Turklāt viņam izdevies ļoti veiksmīgi atlasīt intervējamos – tie gandrīz visi ir agrāk padomju armijā dienējušie latviešu virsnieki, kas palīdzēja AP, mūs konsultēja jau kopš 1990. gada 4. maijā un tāpat vēlāk parādīja, ka ir Latvijas patrioti.

Tas ir interesanti, ka viņš, uzrunājis tieši virsniekus, bet ne AP deputātus, kas taču arī toreiz barikāžu štābā strādāja plecu pie pleca. No vienas puses, varētu sacīt – žēl, ka viņš, gatavodams grāmatu, “nenopratināja” ne mani, ne otru Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieku Odiseju Kostandu, taču, no otras puses, tas, ka viņš, pats būdams virsnieks un labāk zinādams tieši virsnieku ķēķi, ar tiem arī runāja, ir beidzies ar ļoti labu iznākumu.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz grāmatas pirmajam izdevumam 2001. gadā viņu loma palika teju nepamanīta. Pārsvarā runāja tikai par Latvijas Tautas frontes (LTF) un AP deputātu lomu. Bet tieši virsnieki lielā mērā organizēja barikādes un īstenoja to vadību. Protams, sadarbībā ar mums, taču viņu darbs bija pamatu pamats.

 

Te rodas asociācijas ar 1918./1919. gadu, kad daudzi cara Krievijas armijas latviešu virsnieki kļuva par Latvijas patriotiem, kaut viņu lojalitāti sākumā varēja apšaubīt…

Tā tas tiešām ir. Analoģijas ar to laiku ir pat pārsteidzošas. Faktiski viss, kas pie mums notika 90. gadu sākumā, ļoti līdzinās tam, kas notika toreiz un 20. gadu sākumā.

Vai var teikt, ka bija divi barikāžu organizatoru slāņi? Viens tas vairāk politiskais, ideoloģiskais – AP deputāti un citi tautfrontieši, bet otrs – militāri praktiskais, Latvijas pusē pārgājušie padomju virsnieki?

Redziet, šajā situācijā abi slāņi ļoti cieši integrējās. Tur politiķiem un virsniekiem bija jāliek galvas kopā. Tas ir zināms, un par to raksta arī Ziemiņš, ka 1991. gada 13. janvāra rītā virsnieki tika aicināti palīgā dot padomus, kā veidot barikādes. Un nebija tā, ka mēs viņiem pateicām, ko darīt, un viņi izdarīja. Tas, ko viņi ieteica ar savām militārām zināšanām, mums bija kaut kas pilnīgi jauns.

Tās militārās zināšanas šajā gadījumā bija jāpavērš pretējā virzienā. Ap plkst. 10 tajā dienā Rīgā sāka ierasties smagā tehnika. Mēs ar Odiseju Kostandu būtu tās mašīnas vienkārši salikuši apkārt objektiem smukā rindā. Bet virsnieki ieteica tehniku izvietot skujiņā – ja nāk tanki, tad rindā saliktas mašīnas tie vienkārši nostumtu un aizbrauktu uz priekšu, bet skujiņā salikta tehnika stumjot sabloķējas un virzība aizkavējas.

Tāpēc tehniku izvietojām pēc virsnieku ieteikumiem. Mūsu Aizsardzības štābs jau arī bija organizēts pēc militāriem principiem, interpretējot tos civiliem apstākļiem – visi tie apgādes, informācijas, vadības dienesti…

Deviņdesmitajos gados un vēl šā gadsimta sākumā Ziemiņa grāmatas īpaši nepiesauca, ja runāja par barikādēm. Bija jāpaiet laikam, lai pieņemtu, ka tajās dienās savi nopelni bijuši arī padomju pulkvežiem?

Bet Latvijas patriotiem! Bija jau arī pulkveži, latvieši, kas tajā laikā barikādēm tuvu nestāvēja. Tādu bija vairākums. Nevarētu jau arī teikt, ka to nopelni, kas pārgāja Latvijas pusē, līdz šim būtu noklusēti.

Deviņdesmitajos gados Latviešu strēlnieku apvienības mēnešrakstā “Latviešu Strēlnieks” publicēja agrāko padomju apakšpulkvežu Vladimira Jaroņa, Jāņa Aivara Baškera atmiņas, bet jautājums, cik tās ir lasītas. Nu un, protams, deputāti un politiķi tīri objektīvi ir bijuši daudz skaļāki nekā šie virsnieki.

Par šo fotogrāfiju stāsta Valdis Semjonovs: “Toreiz jau fotoreportieriem bija grūti, jo staigājām apkārt lielām fotosomām, bet tā varēja maskēties arī visādi, kam prātā ļaundarības. Tāpēc barikāžu sargi mums vienmēr pievērsa uzmanību. Domāju, citiem Augstākās padomes (AP) bildes tādā rakursā pavisam noteikti nav. Lai uzņemtu AP ieeju, uzrāpos uz citas automašīnas, kas stāvēja ieliņā pie Sv. Jēkaba baznīcas. Kad tur stāvēju, man bija sajūta, ka uz mani jau tēmē. Ja bildi palielinātu, varētu ieraudzīt, ka sargi, kas stāv pie ieejas, uz mani bažīgi raugās. Rādīja ar pirkstu. Bet tā jau vispār bija tāda barikāžu sajūta – izdzīvos, neizdzīvos. Ja jau PSRS armijai būtu pavēlēts likvidēt tās barikādes, viņi to arī izdarītu, un pilnīgi skaidrs, kas notiktu ar cilvēkiem, kuri tur atradās…”
Foto: Valdis Semjonovs

Toreiz, barikāžu dienās, bija arī padomju virsnieki – latvieši, kas tika uzrunāti, bet atteicās palīdzēt?

Jāņem vērā, ka līdz 1991. gada augustam, ja kāds latvietis bija armijas virsnieks, tad viņš atradās PSRS armijā. Tikai pēc tam Maskavā parakstīja rīkojumu, ka visi, kas vēlas, var atvaļināties no armijas, un tā 1992. gada sākumā mūsu rindās atnāca Dainis Turlajs, Gaidis Andrejs Zeibots un vēl citi, kuriem gan nav nekāda sakara ar barikādēm. Viena no atmodas laika organizācijām bija “Latviešu strēlnieku apvienība”.

Tajā apvienojās tie, kas lielākoties bija vecuma vai cita iemesla dēļ demobilizējušies no PSRS armijas. Piemēram, Baškeru no armijas faktiski padzina, jo viņš atbalstīja Latvijas Tautas fronti. Tūlīt pēc 1990. gada 4. maija šie ļaudis paši mani kā AP Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāju uzmeklēja un piedāvāja palīdzību Latvijas armijas veidošanā.

Es līdz tam par tādu apvienību pat dzirdējis nebiju un skatījos uz viņiem aizdomīgām acīm. Bet viņi bija goda vīri. Es, starp citu, nezinu, kāpēc Ziemiņš šajā grāmatā nav intervējis Baškeru, jo viņš jau tajos procesos bija visvairāk iekšā.

 

Grāmatā vairākas nodaļas veido kādu “tautas izlūku” stāstītais – “Zorge-1”, “Matilde”, “Jakovs”. Kas tie par cilvēkiem? Kam tad viņi šos ziņojumus sniedza? Ziemiņam?

Pasarg’ dievs, kādam Ziemiņam! Atcerēsimies, ka līdz 1991. gada augustam Ziemiņš ir otrā frontes pusē, padomju virsnieks, no kura nekādu informāciju nevarēja dabūt. “Tautas izlūki” nekādā gadījumā nav kaut kādi viņa aģenti. Līdz zināmam brīdim viņš turējās pa gabalu no lietām, kuras viņam padomju pusē kāds varētu pārmest. Godīgi sakot, šajās nodaļās viņš salicis jau kaut kur publicētas, interpretētas ziņas vai vienkārši kaut kādas baumas, kas neko jaunu nedod. Nekas vairāk tas nav.

Tāpēc es teiktu, ka šis materiāls nav diez ko vērtīgs. Bet “tautas izlūki” citā kontekstā bija ļaudis, kas barikāžu laikā sēdēja pie telefoniem vai rācijām, braukāja pa pilsētu žigulīšos un ziņoja par operatīvo situāciju. Viņi bija pakļauti vai nu mūsu štābam, vai brīvprātīgo kārtības sargu vienībām. Mums ar šiem izlūkiem bija noklāts viss rajons no OMON Vecmīlgrāvja bāzes.

Tiklīdz viņi izbrauca no bāzes, mēs ik pēc divām trim minūtēm saņēmām informāciju, kurā virzienā omonieši brauc. Novērotāji bija arī pie Baltijas Kara apgabala iestādēm, pie Krustabaznīcas kazarmām, vietās, kur varēja notikt armijas pulcēšanās. Bija jau arī gadījumi, kad ļaudis ar akcentu centās mums štābā piespēlēt dezinformāciju, bet tos varēja diezgan ātri atšifrēt.

Barikāžu laiku traktē kā nevardarbīgās pretošanās augstāko punktu, bet sanāk, ka tam visam bijis arī militārs piesitiens.

Nedomāju, ka virsnieku stāstītais grāmatā kaut ko maina šajā traktējumā. Arī tas, ko darīja viņi, ieskaitot radikālo Jaroni, 85–90% gadījumu bija nevardarbīga pretošanās. Jaronis, piemēram, palīdzēja izstrādāt instrukcijas barikāžu aizstāvjiem, kā rīkoties kājnieku un tanku uzbrukuma gadījumā, kā evakuēties. Tas viss bija nevardarbīgā garā.

Tankiem ielās ieteica uzmest segas uz optiskajām ierīcēm, tad mašīna kļūtu “akla” un bezspēcīga. Ja kāds gatavoja armatūras stieņus vai “Molotova kokteiļus” Kostandas vadībā – vai tā ir militāra pretošanās vai tomēr pašaizsardzība?

Ja kādam bija medību bise mašīnā vai traktorā, tad šiem virsniekiem jau nu ar to nebija nekāda sakara. Bises tiem vīriem, kas sargāja Vecrīgu, vienam otram tik tiešām bija. Jo noskaņojums bija, ka 1940. gada atkārtošanos vairs nedrīkst pieļaut. Es šiem vīriem teicu: “Bet jūs taču uzreiz nošaus, samīdīs!”

“Nu un kas? Bez pretošanās mēs nepadosimies!” Man viņiem par tādu nostāju nebija ko atbildēt. Bet vēlreiz – virsnieki to neorganizēja, kaut, iespējams, kādam no viņiem bija personīgais ierocis. Es teiktu, barikādēs tika izmantotas militārās zināšanas, lai unikālā veidā organizētu nevardarbīgo pretošanos.

 

Vai Ziemiņa pieraksti kaut kādā veidā paskaidro arī mūžīgo jautājumu, kurš tad bija pirmais, kas izdomāja, ka kritiskā brīdī jābūvē barikādes?

Tas jau agrāk ir ticis aprakstīts. Un, vai nu kādam patīk vai nepatīk, bet ideja radās 1991. gada 13. janvārī ap kādiem plkst. 7–8 no rīta. Kad pēc Viļņas notikumiem ieradāmies AP, tur bija Dainis Īvāns, Jānis Škapars, Odisejs Kostanda, Jānis Dinēvičs, droši vien arī Andrejs Krastiņš. Es arī tam biju liecinieks. Īvāns jau no AP priekšsēdētāja kabineta bija centies Maskavā sazvanīt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu, Valsts drošības komitejas vadītāju Vladimiru Krjučkovu.

Tas bija pirmais, ko mēģinājām darīt, lai noskaidrotu situāciju un izteiktu protestu par Viļņu. Protams, nevienu sazvanīt neizdevās, kaut parasti to varēja. Nu, stāvējām pie AP priekšsēdētāja kabineta un neziņā plātījām rokas. Un tad Odisejs teica: “Celsim barikādes!” Un arī Škapars atsaucās. Viņam piederēja izšķirošais vārds. Tā tas, it kā pats par sevi saprotams, arī sākās. Tagad ir nezin cik autoru, kas apgalvo, ka jau iepriekš bijis zināms, ka cels barikādes. Taču ideja radās pēkšņi, kaut pieļauju, ka kaut kad, garāmejot, šaurā lokā tāda doma varēja tikt izteikta, bet ne nopietni apspriesta.

Fotogrāfe Anda Krauze: “Jau no atmodas pirmsākumiem nekad neesmu varējusi stāvēt malā, vienmēr iesaistījos un biju visur klāt ar fotoaparātu. Mani fotoattēli ceļoja pa tā laika preses izdevumiem un arī uz ārzemēm, informējot, kas Latvijā notiek. Man nebija labas fototehnikas, bet attēli tapa. Šajā laikā varbūt vairāk piedomātu par vēstures laika liecībām nākotnei. Bet tas nu bija toreizējais mūsu laiks, kad vienkārši gājām un darījām visu, ko varējām, un neviens nedomāja par to, kas varētu notikt.”
Foto: Anda Krauze

 

Tātad brīdī, kad Dainis Īvāns 13. janvāra agrā rītā ap plkst. 4 aicināja uz protesta mītiņu Daugavmalā, LTF nemaz nebija skaidrs, ko darīt tālāk?

Pilnīgi ne! Protams, LTF jau decembrī bija izplatījusi aicinājumu “X stundai”, bet barikādes tur ne ar vārdu nebija pieminētas. Vienīgais, ka 12. janvāra LTF domes sēdē, kad situācija jau bija draudīga, tika pieņemts lēmums, ka tautai jāsargā stratēģiski svarīgi objekti. Iezīmēja, kuri tie būs. Kā sargāt?

Doma bija, ka cilvēkiem pie šiem objektiem vienkārši jāpulcējas un ar foto vai video līdzekļiem jāfiksē visas padomju armijas iespējamās izdarības. Barikādes tad nevienam nezin kāpēc prātā neienāca. Bet tā ideja ļoti perfekti saplūda ar domu par cilvēku aicināšanu sargāt svarīgos objektus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Grāmatā ir tāda Arnolda Antenišķa stāsts, ka viņš jau 11. un 12. janvārī zvanījis AP, valdībai un LTF vadībai aicinot celt barikādes, bet visi viņa ideju noraidījuši, uzskatot to par provokāciju. Vai tas tā bija? Grūti teikt, taču es to neizslēdzu. Tad iznāk, ka valdība un LTF vadība bijuši barikāžu pretinieki? Taču tajā brīdī Ivars Godmanis un Romualds Ražuks varbūt patiešām varēja uzskatīt, ka ar radikālu darbību varam izprovocēt Maskavu.

Bet 13. janvārī situācija mainījās vienā naktī. Un tā labā lieta visā šajā ir: ja barikādes būtu plānotas jau 1990. gada decembra “X stundas” aicinājumā vai kaut 12. janvārī, tad nekādu barikāžu nebūtu vispār. Tas nu ir pilnīgi droši! Par to mēs pārliecinājāmies 1991. gada 19. augustā, kad jau no rīta visi ceļi ap Rīgu bija padomju armijas okupēti.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pēc Covid-19 vakcīnas saņemšanas Norvēģijā miruši 23 cilvēki 60
23 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šī diena ir kā radīta mīlestībai! Horoskopi 17.janvārim
20 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Veselam
Aizvadītajā diennaktī pieaudzis Covid-19 pacientu skaits ar smagu slimības gaitu
42 minūtes
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Saņemto dīkstāves pabalstu, manuprāt, ļoti negodīgi VID izkrāpa atpakaļ.” Igo skarbi par valsts rīcību 13
3 stundas
MZ
Māris Zanders
Ziņas
Māris Zanders: “Vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!” Trīsdesmit gadi pēc janvāra notikumiem
7 minūtes
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Nekad vēl tā nav bijis, ka nodod preci veikalam un tūlīt vajag vēl.” Audzis pieprasījums pēc zāļu tējām
37 minūtes
MZ
Māris Zanders
Ziņas
Māris Zanders: “Vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!” Trīsdesmit gadi pēc janvāra notikumiem
14:24
GN
Gints Narogs
Ziņas
Fāzels turpina laipot: kopbildē ar “asiņaino” prezidentu abiem smaids līdz ausīm…
14:08
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Nekad vēl tā nav bijis, ka nodod preci veikalam un tūlīt vajag vēl.” Audzis pieprasījums pēc zāļu tējām
13:54
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Nekad mūžā nespēju iedomāties, ka kādreiz to teikšu!”. Producents Juris Millers atklāj, ka pašmāju sabiedriskā TV uzdevumu šobrīd veic Krievijas galvenais TV kanāls 20
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
No ceturtdienas laikapstākļi mainīsies: sinoptiķu prognoze nākamajai nedēļai
4 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Ziņas
Kovidsitienam bija gatavi: Kolkas uzņēmuma recepte krīzes rūdījumam 7
5 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Tītars ir ļoti cimperlīgs! Piņķerīgās audzēšanas dēļ Latvijā šos putnus turēt uzņemas vien daži
1 stunda
GN
Gints Narogs
Ziņas
Fāzels turpina laipot: kopbildē ar “asiņaino” prezidentu abiem smaids līdz ausīm…
23 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Aukstākā nakts pēdējo četru gadu laikā: Latvijā reģistrēta zemākā gaisa temperatūra Eiropā 2
5 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Nav brīvu vietu.” Ziemas prieki pandēmijas apstākļos. Svarīgākais, kas jāzina
2 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
Jaunie imigrācijas noteikumi ir sarežģīti: Vai Latvijā dzīvojoša sieva ar bērniem varēs pārcelties pie AK strādājošā vīra? 3
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Nelegālā Jaungada ballīte Siguldas viesu namā: prokurors nožēlo, ka piedalījies 6
4 stundas
MA
Māris Antonevičs
Ziņas
Māris Antonevičs: Aizliegts uz mūžu. Kādas sekas radīs mēģinājumi izrēķināties ar Trampu? 1
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Cīnīsies par darbinieka tiesībām brīvajā laikā atslēgties no darba e-pasta un tālruņa
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Jutu, ka varu!” Latvijas labāko slēpotāju Patrīciju Eiduku mājās sagaida ar torti, puķēm un “Mežezeru”
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Suns Garo konteinerā atrod Igaunijai paredzētas 1,3 tonnas kokaīna
3 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
”Piezvanīja, ka ir mirusi, bet izrādījās, ka vēl ir dzīva!” Atklāti par prestižā pansionātā notiekošo 27
1 diena
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Gada necilvēks un vēl daži zvēri 61
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Daktera vārds tiek izķengāts pa visu valsti!” Ecmanis parāda Jakovina Covid-19 testus un noliedz, ka viņš ārstējis, būdams inficējies 75
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Uzņēmējs Māris Gailis atklāj, ar ko “patiesībā” darba laikā nodarbojas valsts ierēdņi 29
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Tenis un Dravis
3 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Vakarā pirms aiziešanas mūžībā viņa teikusi māsiņai, lai telefonu vairs nelādē.” Kolēģi sēro par Astrīdas Kairišas nāvi 8
3 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“It kā valdībā netrūktu problēmu…”: jaunā veselības ministra Pavļuta mājoklī pamanītas neizskaidrojamas dīvainības 38
3 dienas
LA
Latvijas Avīze
Kokteilis
Viss plūst un mainās, viss notiks citādi nekā iepriekš! Horoskopi no 18. līdz 24.janvārim
3 stundas