Monika Zīle: Valdošā koalīcija nupat likusi saprast, cik maz tai rūp elektorāta viedoklis un uzticēšanās 214
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Bezjēgā izšķiest var ne vien lielu naudu, bet pilnīgi visu, kas nonāk cilvēka rokās.” Ērihs Marija Remarks
Prognozējot Covid-19 izplatīšanās briesmas, epidemiologi ļāvušies pārspīlētam pesimismam – pēc nesenās valdības sēdes to paziņodams, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“JV”) likās bezgala gandarīts, ka beidzot spēj uzrādīt cilvēkus, kuru dēļ pandēmijas purva izraisītajās pretrunās stiegam pārāk ilgi un daudz dziļāk nekā kaimiņvalstis.
Premjeram sociālajos tīklos tūdaļ piebalsoja satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) – jā, lūk, te mums ir Ņikita Trojanskis, kurš ļoti tumši krāsoja sērgas pamali, un šis viņa redzējums valdībai traucēja pieņemt valsti normālai dzīvei tuvinošus lēmumus.
Jāteic, izklausījās apmēram tā, ka vienas posta dzeguzes kūkošanas nozombētā valdība pēdējā laikā uzcēlusi pusduci jaunu slimnīcu, bargi šķiedusies mediķu algām un lauku hospitāļu aprīkojumam, un tagad šie tēriņi jāieraksta ailē “d***ā darbs un materiāls”!…
Peramā puikas lomai izvēlētais gan turas pretī: vēl nekas nav beidzies, un laiks pierādīs, ka ieteiktie skarbie ierobežojumi bija slimības izplatības agresijai piemēroti.
Tādā ziņā viss notiek pēc ekonomistu aprindās labi pazīstamās divdaļu shēmas – pirmajā finanšu speciālisti sniedz īsu valsts attīstības prognozi, bet otrajā daudz garāk klāsta apstākļus, kuru dēļ paredzējums izrādījās pīle.
Epidemiologs Trojanskis tagad uz savas ādas pārliecināsies, ka publikai nepatīk slikto vēstījumu ziņneši, un citā reizē varbūt kritiskāk vērtēs paša pieredzi matemātiskajā prognozēšanā.
Bet, no citas puses lūkojoties, šobrīd izskanējusī Trojanska kļūda ir īsta debesu dāvana, un valdībai der vienoties kopīgā pateicības lūgšanā liktenim, kurš tā savērpis pandēmijas nospriegotos apstākļus, ka vairs nav jāmokās, nosaucot saputrotu aizliegumu, neloģisku lēmumu un pat iedzīvotāju emigrēšanā vainojamo.
Citādi vajadzēja minstināties, gluži kā no virstošas zupas izrautu kartupeli mutē valstot – bezjēga acīmredzama, bet visi to apstāvošie balti un pūkaini.
Piemēram, pērnajā aprīlī izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kam vajadzēja analizēt Latvijas valdības kļūdas Covid-19 pārvarēšanas procesā un nosaukt galvenos politiskos grēkāžus, pēc visa spriežot, Riharda Kozlovska (“JV”) vadībā kopš pērnā aprīļa tērējusi valsts līdzekļus, lai 4. februārī ar balsu vairākumu apstiprinātu galaziņojuma variantu bez vaininieku nosaukšanas.
Par dokumenta apspriešanu labi informētie stāsta, ka pret bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles kļūdu pieminēšanu strikti iestājusies Inese Voika (“Attīstībai/Par”), gluži vai krizdama uz ložmetēja ambrazūras: tad velkam pie kāķa arī Krišjāni Kariņu (“JV”)!…
Tas izrādījās pietiekami spēcīgs arguments, lai komisijas ziņojums, kuru vēl slīpē, pēc visām pazīmēm atbilstu labākajiem “blablabla” žanra paraugiem.
Gan mūsu valdības, gan parlamenta reitingi turpina kristies un ir zemākie Baltijas valstīs. Kozlovska vadītā komisija varēja kaut nedaudz atdzīvināt sabiedrības simpātijas pret valdošo koalīciju, bez laipošanas nosaucot politiķus, kuru kļūdas pandēmijas pārvarēšanā ir kā no maisa izspraucies īlens.
Nu redzams, cik maz valdošajiem rūp tautas uzticība. Arī Saeima to apstiprina, izniekodama vēl vienu valdošo politiķu prestiža celšanas iespēju, turpinot strādāt attālināti un iesaistoties savdabīgā sacīkstē par spilgtāko elektorāta attieksmes ignorēšanas veidu.
