Līcīša feļetons: Jābeidz gurķoties pie svētku galdiem, valdībai jāsāk strādāt 19
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krīzes apstākļos, kad Latvijas mājsaimniecības cīnās ar pieaugošiem apkures un elektroenerģijas rēķinu sadārdzinājumiem un ar lielāko inflāciju Eiropas valstu saimē, no valdības, valsts uzņēmumu un kapitālsabiedrību padomju un valžu locekļu pēcsvētku dzīru bijušiem sniegbaltiem galdautiem nokopj izlijuša vīna traipus un tīra izšļakstītu mērču pleķus. Villās un savrupnamos mielastā nolocītas dūmdesas, apskrapstināti “Ķekavas” žāvēto vistu stilbiņi, iztukšītas latviešu nacionālo salātu rasola un siļķes kažokā bļodas, nošmakstināti ceptās zoss gabaliņi ar pildījuma sutinātiem kāpostiem, noēsta muzikantu gaļa, galertiņš, uzkosts no lašmaizīšu šķīvja un uzdzerts ar užavnieku vai valmiermuiženieku. Bet pat bagātnieku pilīs saka – šogad jātaupa, nēģus neatļāvāmies. Par dārgu – tādējādi apliecinot, ka arī tukla ministra pārtikušā dzīvē jāsavelk josta.
Valsts 104. gadadienas svinības noslēgušās. Patriotu nedēļa pagājusi. Cilvēki gaida, kad valdības sastādītāji beigs gurķoties un stiept gumiju un ķersies pie uzticēto pienākumu pildīšanas. Vienosies par darāmo – atturīgi pret amatiem, savaldīgi pret partneriem, atklāti pret vēlētājiem, tautas uzticības cienīgi. Lai arī “Jaunā Vienotība” ar “Apvienoto sarakstu” turētos kopā daudzmaz pa draugam.
Atvainojiet, lasītāji, ja stāstu tik garlaicīgi, kā no Saeimas tribīnes deputāts maļ tavu malšanu par likumprojekta labojumiem, bet citādi nevar. Netipiski skarbā situācija, kādā Latvijas patērētājsabiedrību ierāvuši ārkārtējie notikumi tuvajā pierobežā un visā pasaulē, vedot pretī sabrukumam pat vidusslāni, kas jau tā nebija biezā kārtā, spiež rīkoties ātri un koncentrētā veidā. Kas varēja pirms gada paredzēt, ka no Latvijas namu skursteņiem pacelsies dūmu grīstes un atmosfērā velsies smārds, ko rada akmeņogļu, kūdras un mazuta kurināmais? Ka iespējas slimot un ārstēties slimnīcā nav domātas ierindas cilvēkiem? Ka jāsagatavojas dzīvei skalu un sveču gaismā, jo kuru katru brīdi var pārtraukt strāvas padevi? Ka valkāšanai derēs vecās nonēsātās flaneļa drēbes, jo jaunu modes apģērbu iegādei nepietiks naudas?
Latvieši ir gatavi uztvert un cieņpilni uzņemt jau piedzīvotos un vēl nākotnē nezināmos smagos pārbaudījumus. Jautājums ir par nule ievēlēto valsts vadību, kurai jāuzsāk strādāt, lai attaisnotu saņemto darba pilnvarojuma mandātu, pierādot savu nominālo vērtību.
Šobrīd jāīsteno Valsts prezidenta Egila Levita novēlējums, valsts jubileju sagaidot. Tas attiecināts pirmām kārtām uz politiķiem un skanēja – būt cilvēkiem, kuri tad, kad ir grūtības, saliedējas, lai šīs grūtības pārvarētu. Šī spēja valsts pirmās personas skatījumā esot latviešus raksturojoša īpašība, savukārt tiem, kuri šībrīža apstākļos uzņemas līderu pozīcijas, jābūt tādiem saimniekiem, kāds pirms daudziem gadiem šai zemē bija vadonis Kārlis Ulmanis, kurš prata saliedēt cilvēkus un ar sekmēm vadīja saimniecisko izaugsmi, Latvijai piedzīvojot zelta laikus. Kad izkristalizējies jaunās valdošās koalīcijas sastāvs, tam jāpievēršas pamatlietām, gādājot par tādas valdības sastādīšanu, kas būtu Alpu augstumos ar neatlaidīgu darbu un atbildības sajūtu, pildot lielus un mazus uzdevumus. Partiju šaurām interesēm jākļūst otršķirīgām un tās jānovieto tālā dibenplānā.
Starp pirmajiem uzdevumiem, kas deklarējami valdībai, ir minami:
• nokārtot, lai mūsu valstī pieaugtu veselības aprūpes budžets un no 1300 eiro uz iedzīvotāju gadā kļūtu līdzvērtīgs Igaunijas 2300 eiro gadā,
• radīt vidi, kas veicina un sniedz atbalstu bērnu dzimstībai un audzināšanai, lai Latvijas skolās nepārtrūktu dzidru balstiņu skanēšana,
• darboties pēc principa – nulles toleranci pret koruptīviem darījumiem, pārtraukt shēmošanu visos politikas līmeņos.
Visiem pilsoņiem skaidrs, ka valdības deklarācijai jāsākas ar ievadvārdiem – “jo Latvija būs latviskāka, jo stiprāka”, un jābeidzas ar tekstu – “pēc šo pienākumu godprātīgas izpildes tiks aizbērta ekonomiskās atpalicības aiza, kurā, nemākulīgi un neprasmīgi saimniekojot, bijām iegāzušies, salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas attīstību kalnup”.
Tad pēc darbaļaužu dzīves kvalitātes celšanas un materiālo apstākļu uzlabošanas uzvārdus Kariņš, Rinkēvičs, Pīlēns, Kučinskis, Smiltēns, Mūrniece, Dzintars, Ašerādens un Vitenbergs zelta burtiem ierakstīs vēstures grāmatās kā krīzes menedžerus, grūtumu uzveicējus un enerģētiskā pārrāvuma likvidatorus. Bet, ja valsts vadītājiem nebūs vienkāršiem cilvēkiem vairāk atbalsta kā no kabatas izkritušas maizes kripatas un izbirušas tabakas druskas, tad plaisa starp varu un tautu pārvērtīsies par bezdibeni, un kopdarbības mērķi – nesasniedzami.
