– Izskatīju deputātu kandidātu sarakstus un nodomāju, par kādu progresu vai jaunu garu varam runāt, ja redzam, ka partijas jau “nozīmējušas” savus ministrus, dodot tiem pirmos numurus. Tālākie sarakstos visi ir Saeimas esošie deputāti, kuri vēlas saglabāt savus krēslus. Tālāk ir jau deputātu palīgi. Jājautā – kāpēc par tiem būtu jābalso? Ir minēta kandidātu pašreizējā nodarbošanās, bet firmu nosaukumi jau pārsvarā tādi ārzemnieciski, nevar saprast, nodarbojas ar lopkopību vai astroloģiju… 17
Kur nu ir tautas apzinīgās izvēles iespēja? Visa reformēšanās ir beigusies ar to, ka neesam tikuši pie vēlēšanu sistēmas, kurā sabiedrība var vēlēt tos, kurus pazīst un grib, un reformu turpinājumu neviens nesola. Pat Valsts prezidentu nevar droši izvēlēties, pie tā izraudzīšanas cilvēku nemaz nelaiž.
– Mans draugs Valdis Liepiņš mēģināja panākt vismaz minimālas vēlēšanu reformas un kaut ko arī izdarīja. Piemēram, tagad nevar vienu un to pašu “lokomotīvi” katrā apgabalā ielikt. Viņš mēģināja drusku pārdalīt to apgabalu iekārtu. Bija plāns iztaisīt 13 mazākus apgabalus, kuros cilvēki kaut ko vairāk zinātu par kandidātiem. Tas būtu bijis prātīgi. Savulaik mēģināju pierunāt Valdi Liepiņu, lai dara drusku radikālāk un uztaisa līdzīgi vācu iekārtai, kur pusi ievēl no sarakstiem un otru pusi no atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem. Valdis domāja, ka tas ir par daudz radikāli, ka neies cauri, un tā droši vien bija taisnība. Arī viņa iecerēto Latvijas sadalīšanu mazākos vēlēšanu apgabalos nevarēja dabūt cauri.
Valdis mēģināja panākt arī vēlētāju reģistra ieviešanu, lai nav katram pasē jāspiež zīmogs. Tādi pastāv ASV, Kanādā un citās valstīs. Bet nekā, balsosim tāpat kā līdz šim.
