Gudrs saimnieks šķirni izvēlas laikus. Agronome Ligita par ābelēm, kas neslimo 1
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agronome Ligita Rezgale ir Latvijā labi pazīstama dārzkopības speciāliste, kas daudzus gadus strādājusi Latvijas Valsts augļkopības institūtā, bet kopš 1994. gada kopā ar vīru saimnieko no vecvecākiem pārmantotajos Jaunlutriņu pagasta “Muceniekos”. No 35 ha plašā dārza 12,5 ha aizņem ābeles, pārējais ir zemenes, ogulāji, cidonijas un smiltsērkšķi.
Āboli slinki uz krāsošanos
Jautāta, kā vērtē šīs sezonas ābolu ražu, agronome teic, ka tā kopumā bijusi viduvēja.
“Dārzkopībā katra sezona atšķirīga, arī šogad. Mūsu platuma grādos sals ir vajadzīgs, citādi slimības klāt, saknes pūst, ziedpumpuri nespēj pilnībā attīstīties. Bet šogad ziemas nebija.
Parasti labas ražas gados ievācam ap 200 tonnām no hektāra, šosezon ir 120–150 tonnas, tā ka raža viduvēja. Turklāt tad, kad ābolam bija jāsāk krāsoties, saules bija par maz, tāpēc āboli šogad tādi pabāli, īpaši ‘Auksis’,” tā saimniece.
Savukārt uz jautājumu, vai kaprīzie laikapstākļi liek atteikties no vecajām šķirnēm par labu jaunām, atbilde ir apstiprinoša.
“Daudziem ir nostalģija pēc vecās ‘Antonovkas’, arī ‘Sīpoliņa’, ‘Pepiņa’, ‘Serinkas’ (‘Mālābeles’), tomēr tās ir ļoti slimīgas. Jaunās neapšaubāmi ir labākas, galvenokārt ar to, ka agrāk ražo, ir skaistākas un neslimo. Piemēram, Dobeles selekcionāru jaunās šķirnes ar latviskiem vārdiem ‘Edīte’, ‘Gita’, ‘Dace’, ‘Monta’ un citas.”
Padoms saimniekam
Agronome arī akcentē, ka gudrs saimnieks šķirni izvēlas laikus, turklāt ar svarīgu nosacījumu.
“Šķirnes izvēle atkarīga no tā, kur grasāties produkciju pārdot. Ja tie būs tirdziņi, vajadzēs daudz un dažādas šķirnes, sākot no agrākajām līdz vēlākajām, lai varat tirgot iespējami ilgāk. Ja plānojat audzēt lielos vairumos un dot lielveikalu tīklam, pietiks ar piecām sešām šķirnēm, kas nesarežģī novākšanu un uzglabāšanu.
Tā ir pie mums. Pašas agrākās ir ‘Kovaļenkovskoje’, tad nāk ‘Tīne’, ‘Auksis’, ‘Antejs’, ‘Belaruskaja malinovaja’ un ‘Zarja alatau’. Veikals grib, lai pāris mēnešus dodam konkrētu šķirni, tad seko nākamā. Pērn āboli lielā pieprasījuma dēļ mums beidzās jau februārī, bet citugad iet līdz aprīlim, maijam.”
Taujāta, vai zemes īpašniekiem šajos laikos vispār ieteicams veidot jaunus ābeļdārzus, Ligita Rezgale skaidro, ka ar dārzkopību nodarboties noteikti ir vērts, bet tikai ar ābelēm vien ne.
“Latvijā bieži gadās neražas gadi, tādēļ vajag arī citu kultūru. Mums, piemēram, platības un kultūras saplānotas tā, lai darbinieki cauru gadu būtu nodarbināti, saņemtu algu un saimniecībā būtu naudas plūsma. Visu ziemu līdz marta beigām tirgojam ābolus, aprīlī sākas stādu pārdošana, maijā ienākas zemenes, tām seko agrās avenes, pēc tam ērkšķogas, jāņogas, upenes, septembrī sākas smiltsērkšķi, tad atkal āboli,” skaidro saimniece.
Turklāt viņa uzsver, ka dārzkopības biznesā kooperācija ir tā, kas glābj saimniekus neražas gados, garantējot līgumsaistības par regulārām piegādēm lielveikaliem.
“Esam kooperatīva “Zelta ābele” biedrs, kopā tajā ir astoņas saimniecības dažādos novados – Saldū, Tukumā, Jēkabpilī, Siguldā, Valmierā un Limbažos. Kooperācija veiksmīgi atrisina situācijas, kad vienā novadā trāpās salnas vai citi nelabvēlīgi laikapstākļi un ražas nav. Tad kooperatīva kopējo plānu par visiem kopā tomēr varam veiksmīgi izpildīt. Ārpus kooperatīva esoša saimniecība šādā gadījumā daudz zaudē.”
Roku darbs iet mazumā
Saimniece stāsta, no roku darba “Muceniekos” gan ejot prom, lielākoties viss notiek mehanizēti – gan zāles pļaušana, gan minerālvielu iestrāde, apdobju rušināšana un nezāļu nīcināšana.
Roku darbs palicis tikai ābeļu vainagu veidošanā, kur pavasarī “iet pāri ar šķērēm”, un, protams, rudenī ražas vākšanas laikā. Tad katrs gatavais ābols no koka jānoņem, aiz kātiņa saudzīgi pagriežot un tad rūpīgi ieguldot grozā.
Zemē kritušie sūtīšanai uz lielveikalu neder, tie aiziet pārstrādei sulās un ievārījumā. Darba daudz, tāpēc ražas laikā pastāvīgajiem pieciem strādniekiem talkā nāk vēl septiņi.
“Mūsu ogām noņēmēji lielākoties ir citas saimniecības, kas tālāk ražo sukādes, sidrus, vīnus un produkciju pārdod pilsētu tirdziņos. Tā kā šovasar tirdziņi nenotika, saimnieki noplātīja rokas – atvaino, neko nevaram pirkt, jo visas noliktavas tāpat pilnas. Mums ir sava 10 tonnu saldētava, tā ka liekam visu iekšā un ceram uz labākiem laikiem.”
