Kucēnu iemet ūdenī 6
Pēckara posms raksturīgs ar to, ka bieži vien nepieredzējušus cilvēkus iemet satrakotā straumē un vēl bargi uzsauc – peldi! Kad mani, vēl padsmitgadnieku, toreizējā Kandavas rajona laikraksta literāro līdzstrādnieku, redaktors Pēteris Jērāns sūta uz filmas “Atbalss” uzņemšanas laukumu, kas atrodas starp Kandavu un Sabili, pirmajā brīdī gribu atteikties. Labi, par laukiem rakstīt nav problēmu. Bet kino… Es taču galīgi neko nezinu par filmēšanu, režisora un operatora darbu, aktieru spēli. Un kur tad vēl bučošanās, mīlestības tumšā bilde!
Bet siena vezums ir apgāzies, Aijas tēlotāja Dzidra Ritenberga uz muguras guļ smaržīgajos vālos, plānā kleitiņa sarauta uz augšu, lūpas pusatvērtas, viņa visa ir tik skaista, valdzinoša. Režisors Varis Krūmiņš mudina Jāņa tēlotāju jauniņo aktieri Dmitriju Sviderski (vēlāk šo lomu uztic pieredzējušajam aktierim Valdemāram Zandbergam) Ritenbergu skūpstīt, puisis to arī dara, bet režisors neapmierināts, atkal un atkal sauc – dedzīgāk, kaislīgāk, neatlaidīgāk! Es skatos, mulstu, nekā nesaprotu. Kāpēc režisoram nav pa prātam? Jauneklis taču tā cenšas. Bet tad viņš pieraušas sēdus, atvirzās no populārās aktrises un, galvu nodūris, nervozi skaita – es nevaru, es nevaru…
Ahā, arī aktieris tādās pašās sprukās kā es. Vai viņš tiks galā? Un vai es tikšu galā ar rakstu? Un ko par visu pļavā notiekošo teiktu triloģijas “Aija” autors Jaunsudrabiņš? Viņš tālu – Vācijā. Kad režisors paziņo pauzi, cenšos iedomāties, kā būtu, ja pēkšņi pāri kalnam nāktu Jaunsudrabiņš. Pieietu pie režisora, kaut ko teiktu. Bet ko? Un vai tas ir godīgi – filmē rakstnieka darbu, bet viņa nav klāt?
Puika
Ja Imants Ziedonis neko citu savā radošajā mūžā nebūtu paveicis, tikai uzrakstījis scenāriju Rīgas kinostudijas filmai “Puika”, arī tad viņš savas tautas apziņā būtu atstājis paliekošas pēdas. Filmā ļoti maz vārdu. Bet cik spēcīgi tā runā uz skatītāju! Runā cilvēku tuvplāni – acis, mute, smaids, puikas seja aizsaluša loga rūtī. Runā gaiļa sekste, nēši, koka spaiņi, sievietes pleci. Runā bļoda ar vārītiem kartupeļiem galda vidū. Runā senās lauku sētas ainavas, piesnigušas egles. Pat atspulgs ūdenī runā, un runā klusa dziedāšana.
Kad pirms 40 gadiem Rīgas kinoteātrī ar aizturētu elpu skatījos tikko uz ekrāniem nonākušo “Puiku”, daudzi skatītāji jau filmas pirmajā pusē cēlās kājās un pameta zāli. Nākamās dienas vakarā pie vīna glāzes Arvīds Skalbe mani mierina: “Neuztraucies! Smejies! Īstens latvietis ir sūdabrālis, mūk projām pats no sevis.”
Vājums dižgara priekšā
1997. gada 13. septembrī Jaunsudrabiņa pārapbedīšanā Ķišku kapos savas runas nobeigumā Zigmunds Skujiņš saka: “Pie kapa nekas nebeidzas. Jānis Jaunsudrabiņš iekūst tautā, savā tēvzemē, neatkarīgajā Latvijā, kur visi, cerams, kādreiz ziedēs kā puķes pļavās.”
Arī man dod vārdu. Tajā brīdī notiek kaut kas negaidīts – jūtu pēkšņu nespēku, kājas neklausa. No kā? Kāpēc? Tā taču nekad agrāk nav bijis. Apkārt cilvēku tūkstoši. Zigmunds Skujiņš, Viktors Avotiņš, Lūcija Ķuzāne, Ēriks Hānbergs, Ilgonis Bērsons, Jānis Baltvilks, citi rakstnieki. Pirms brīža es viņus visus skaidri redzēju, bet pēkšņi viss plūst projām… Kaut kā saņemos, tieku līdz mikrofonam. Norunāju savu dzejoli.
X X X
Baltā grāmata vai zaļā –
Šī zemīte ir jāapar.
Arī smilga ceļa malā
Ir par.
Tēva dubļi sudraboti
Bezdelīgai uz mēles.
Un griezei rasa ir jāizbrien,
Lai iznāk skanīgas šķēles.
Citādi dzimtenes debesīs netikt,
Citādi neuzkāpt.
Šī zemīte ir jāņem rokās
Un jāizsāp.
Un viss. Vairāk nesaku neko.
