– Kur jūs smēlāties iedvesmu apjomīgajām politiskajām reformām Vulkānzemē? 1
Jozefs Obers: – Tas ir garš stāsts. Es 1998. gadā nokļuvu nelielās pašvaldības Auersbahas mēra amatā, izkopu tās infrastruktūru un secināju, ka mums nepieciešama ciešāka sadarbība ar iedzīvotājiem. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka ar to nepietiek, un nodibināju Feldbahu. Mēs saņēmām atbalstu no ES programmas LEADER, pēc kā es aptvēru, ka mums ir pozitīvas attīstības perspektīvas.
Kādā zinātniskā pētījumā mūsu pašvaldības attīstības iespējas izglītības, transporta tīkla un citās sfērās tika ļoti zemu novērtētas, bet es nolēmu mācīties no kamenēm. Zinātnieki saka, ka tās ir pārāk lielas, lai ar tik maziem spārniņiem palidotu, bet, tā kā kamenes šo pētījumu nav lasījušas, tās turpina lidot. Eksperti taču mēdz kļūdīties, tāpēc mēs nolēmām uzsākt jaunu attīstības procesu.
Es pazīstu šā reģiona milzīgo cilvēcisko un ainavisko potenciālu, kā arī tā skumjo stāstu par robežām ar Ungāriju un bijušo Dienvidslāviju. Gadu desmitiem mūsu reģions nepelnīti tika reducēts uz mazvērtīgu pierobežas apgabalu jeb nabadzīgu, atpalikušu “mirušo robežu” ar ļoti ierobežotām attīstības iespējām, kas iedzīvotājiem sagrāva pašapziņu. Hābsburgu laikā mūs sauca par “aizmirsto zemi”. Pēc Otrā pasaules kara mēs skaitījāmies “austriešu nabagmāja”.
