Kādēļ snauž mūsu politiķi? 8
Breksits ir Eiropas Savienības, tātad arī mūsu lieta. Kā mums veicas? Īsi sakot – nekā. Kaut kur pavīd eiroskeptiķu runas par nepieciešamību izstāties, atjaunot pilnu suverenitāti un tamlīdzīgi. Varu tikai izteikt nožēlu par tik aplamu runāšanu. Vai tiešām vēlamies atgriezties 30. gadu situācijā, kad līdz zobiem apbruņotie karavīri pāri robežām raudzījās viens uz otru? Sekas tam bija pasaules mēroga katastrofa ar milzu upuriem. Eiropas Savienība radās, lai to novērstu, un līdz šim tā to spējusi. Mums nepatīk Eiropas Komisijas iejaukšanās mūsu dzīvē? Man arī ne, bet pret to jācīnās Eiroparlamentā, Eiropas Komisijā, visos Briseles institūciju līmeņos; izstāšanās nav risinājums. Par to jau sāk pārliecināties Apvienotā Karaliste. Mums ES sabrukums būtu smags trieciens, lai neteiktu – liktenīgs.
Bet breksits izraisa lielas pārmaiņas Eiropas telpā. Londonā koncentrētās finanšu institūcijas meklē vietu savai tālākai darbībai ES ietvaros, nedroša ir Lielbritānijā izvietotās autorūpniecības nākotne. Izmaiņas būs arī ES institūciju telpiskajā izvietojumā. Ko šai situācijai piedāvājam mēs, uz ko pretendējam? Pagaidām – klusums… Par breksita radītajām problēmām un iespējām runā dažādās konferencēs, medijos un bieži dara to pārliecinoši – Latvijā, paldies Dievam, ir apdāvināti un zinīgi cilvēki. Bet mūsu valdītāji par breksitu pārsvarā klusē. Tas laikam viņus neinteresē. Arī nepieciešamība ātrā tempā no jauna risināt ES robežu aizsardzību.
Nav jau par ko brīnīties un sašust. Tos ļoti nedaudzos cilvēkus, kuri aizmugurē nosaka Latvijas politiķu rīcības virzienu (tas gauži redzami izpaudās nesenajās vadošā personāla pārbīdēs), ES pārveidošanās acīmredzami neinteresē. Kamēr Latvijas virzību un darbošanos nosaka šo personu vēlmes, nav ko gaidīt aktīvu, mērķtiecīgu rīcību.
Valdis Krastiņš, bijušais vēstnieks
