Ieva Romanova: – Filmu par personības izaugsmi dažādās variācijās ir daudz. Pie jau minētajām varētu pieskaitīt kaut vai “Sēņotājus”, “Izlaiduma gadu”… Un tas nozīmē, ka samezglotas attiecības ar vecākiem, vientuļajām mātēm, skolu jaunajiem cilvēkiem sāp, viņi paši to visu ir pārdzīvojuši. Un šī plaisa starp pusaudžiem un cilvēkiem viņu tuvākajā sabiedrībā ir mūsu valsts ļoti nopietna problēma. Jaunie režisori cīnās, lai šīs attiecības uzlabotos, viņi savās ģimenēs vēlētos dzīvot citādi. 3
L. Ločmele: – Lūk, tieši šo cerību filmās nejūt! Režisori parāda esošo situāciju, taču filmu varoņi manī nerada sajūtu, ka viņi šo pasauli pārveidos. Nē, viņi grimst vēl dziļāk.
Dzintars Dreibergs: – Kino lielākā vērtība ir spēja atklāt patiesas emocijas un izstāstīt īstus stāstus. Ja Aiks Karapetjans nācis no tādas vides, kāda atainota filmā “Cilvēki tur”, man tikai prieks, ka viņš to atklājis savā darbā. Ja Jānim Nordam interesē viņa filmas varoņa, nerātna puikas, bēdu stāsts, man prieks, ka viņš to atklāti parādījis. Tātad aizvadītajos divos gados šīs bijušas ļoti svarīgas tēmas mūsu dzīvē. Var jau būt, mums pienāks nevis treknie, bet sēņu gadi, kad visiem radīsies smieklīgie un asprātīgie stāsti – super, lai tā notiek! –, bet lai šie stāsti ir īsti, patiesi. Arī patlaban ir radīta komēdija “Džimlai rūdi rallalā”, un vienmēr būs tādi cilvēki, un viņi ir arī mūsu kino vidē, kā Grauba un Ēķis, kuriem gribas radīt lieluma sajūtu, jo ir svarīgi atklāt patriotiskās lietas. Piekrītu Agrim, ka, piemēram, filmā “Mammu, es tevi mīlu” bija arī ļoti daudz gaišuma.
A. Redovičs: – Problēma ir nevis filmu “drūmums” vai “optimisms”, bet cita. Mani mazliet nomāc estētisko kritēriju trūkums. Filmas ir tādā vispāreiropas stilā. Nav spēcīgu subjektīvu izpausmju un stingra estētiskā uzstādījuma. No jaunās paaudzes vienīgi Dāvim Sīmanim ir kaut kādi estētiskie kritēriji, kurus viņš izvirza, un līdz ar to šī režisora filmas ir pamanāmas un interesantas. Priecāties par Norda filmas “Mammu, es tevi mīlu” atzīmēšanu dažādos starptautiskos festivālos ir tāpat kā līksmot, ka mūsu slēpotāji olimpiskajās spēlēs ieņemtu septiņdesmit devīto vietu no simtu pieciem braucējiem. Uzslavas festivālos tikai apliecina režisora prasmi uztaisīt filmu, vispārīgu filmu.
