Publicitātes foto

I. Romanova: – Negribu piekrist tik skarbam vērtējumam par estētisko kritēriju trūkumu. Piemēram, labāko īsmetrāžas spēlfilmu kategorijā nominētajā režisores Signes Birkovas filmā “Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” saskatāms gan šis estētiskais uzstādījums, gan emocionālā, vizuāli izteiksmīgā kino valoda. It kā pavisam vienkāršas strādnieku meitenes iekšējā sajūta atklāta ārkārtīgi izteiksmīgi. Un šī filma ir nominēta gan kā labākā īsmetrāžas filma, gan arī kā debija. Savā mākslinieciskajā uzstādījumā ļoti interesanta ir režisoru Laura Ābeles un Raita Ābeles filma “Kastrāts kuilis”. Es te varētu iekļaut arī režisores Ksenijas Zaķes “Zivi” un vēl daudzas filmas. Nedomāju, ka māk­slinieciski estētiskais uzstādījums izpaliek arī, piemēram, filmā “Modris”, kurā tās stils – atturīgais, vērojošais – ir perfekti izturēts. Vienkārši stils ir cits. 3


– Bet varbūt jaunajiem režisoriem raksturīgs atklātāks un skaudrāks skatījums uz šodienas realitāti? Dzirdēts viedoklis, ka nāk jaunais režijas vilnis. Vai, jūsuprāt, mums ir pamats par tādu runāt?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Dzimšanas gada pēdējā ciparā slēpjas svarīgs vēstījums – piederība stihijai
Kokteilis
Kura slavenība ir dzimusi tavā zodiaka zīmē: noskaidro, kā tu vari iekarot slavu
RAKSTA REDAKTORS
Linda Tunte: 15.maijam ir jābūt brīvdienai – tā ir daudz svarīgāka diena par daudzām citām 46
Lasīt citas ziņas

L. Ločmele: – Jaunie režisori kino ienāk ar viņiem vislabāk pazīstamo vidi – skolu, apkārtni, ģimeni. Nu, neticu, ka tur viss ir tik negatīvi!

A. Redovičs: – Bet vai franču režijas jaunajā vilnī savulaik kas bija citāds? Naudas nebija, taisīja lēti, izgāja ar kamerām ielās, sarunāja draugus, kuri filmējās. Un kas tur slikts? Tapa filmas par tā laika šodienu.

CITI ŠOBRĪD LASA
Jānis Putniņš: – Franču jaunais vilnis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izvirzīja sev uzdevumu cīnīties pret esošo situāciju. Bet tās filmas, kas Latvijā tapušas mazbudžeta ietvaros, nekādi nevar nosaukt par revolucionārām. Tās renovē pastāvošo kino paradigmu vai arī izmanto pārbaudītas formulas, kā Ēķis un Grauba. Jā, viņi ir attīstījuši savu stilu. Pirmajā filmā (“Baiga vasara”) vēl bija kāda tēlu psiholoģiskā pasaule, bet pakāpeniski minētais tandēms sapratis, ka būtībā jāveido komiksu filma un tajā absolūti nav nekāda dziļuma starp tēliem un viņu attiecībām. Tur ir labie un sliktie, ir ļoti skaidrs mērķis un tikpat skaidras grūtības, ar kurām jāsaskaras. Un viss ir labi… Negribu piekrist, ka “Sapņu komanda. 1935.” ir lielbudžeta filma. Graubam un Ēķim tā īstenībā noteikti ir mazbudžeta kamerfilma. Un, pieļauju, budžeta ziņā nemaz neatšķiras no tā, cik izmaksāja “Kolka Cool” vai “Seržanta Lapiņa atgriešanās”. Nav tā, ka tajā būtu ieguldīts milzīgs darbs, lai izveidotu autentisku vidi, vai celtas milzīgas būves.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.