Kāpēc senajā Ēģiptē skulptūrām dauzīja degunus? 0
Līdz mūsdienām saglabājies ļoti liels skaits senās Ēģiptes artefaktu dažādu skulptūru veidā – faroni, priesteri un dievības, ierēdņi.
Tas, kas šīs dažādās figūras bieži vien vieno, ir nodauzīts deguns.
Tādēļ zinātniekiem un tāpat senās mākslas baudītājiem jau kādu laiku radies pamatots jautājums: vai tas ir laika zobs, negadījumi vai arī aiz tā visa slēpjas kāda apzināta rīcība, nolūks?
Kā portālam “livescience” pavēstījusi Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja senās Ēģiptes mākslas nodaļas kuratore Adela Openheima, tad bieži vien ir runa par pēdējo variantu, īpaši, ja palikušas vardarbības pēdas, kaut nereti tēlus patiešām sabojājis laiks.
Openheima norāda, ka ēģiptiešu ticējumos statujām piemita saistība ar pārdzimšanu, ar dzīvības spēku. Piemērs tam ir tā sauktais “mutes atvēršanas rituāls”, ko veica mirušo personu atveidojošai statujai vai mūmijai.
Pirms tam tēlu iezieda ar eļļu un apkarināja lietām, kurām to vajadzēja atdzīvināt. Rituāls mērķis bija nodrošināt, lai, citā pasaulē atdzimusi, mūmija vai figūra spētu ēst un runāt.
Ja nu kādu intrigu vai citu notikumu rezultātā attiecīgais valdnieks vai ierēdnis krita nežēlastībā, vai arī šajā saulē palikušie pēc viņa nāves baidījās par atdzimušā atriebību, tad vieglākais veids kā to neitralizēt bija nodauzīt degunu – senēģiptiešu priekšstatos dzīvība ienāca caur degunu.
Visi taču zināja, ka arī elpošana notiek caur degunu.
Ja nav deguna dzīvībai ceļš ir slēgts! Degunus statujām dauzīja piemēram kapeņu aplaupītāji, kas ticēji, ka tēli tiem var par slikto darbu kaut kādā veidā atmaksāt.
Nereti deguni izdzēsti pat personu atveidojumiem kapeņu sienu gleznojumos.
“Tā jūs viņus faktiski nogalinājāt,” skaidro Metropolitēna muzeja pārstāve.
Dažkārt ar deguniem vien nepietika un tēliem sabojāja sejas, nodauzīja roku vai kāju – tad bija pavisam droši, ka statuja, pat atdzīvojusies, nevarēs pārvietoties un izdarīt ko ļaunu.
